– Vai jūs vēl kādreiz brauktu strādāt kādā Krievijas teātrī? 6
– Braukšu, un pavisam drīz. Atlicis paraksts uz līguma. Taču tā nebūs Novosibirska. Krievijā, pateicoties valsts subsīdijām, teātri plaukst un attīstās. Ja šīs subsīdijas procentuāli salīdzina ar tām, ko Latvijas valsts atvēl teātriem, tad var teikt, ka mūsu teātri, orķestri balstās uz entuziasma. Tā ir kultūrpolitika, kuru tāpat kā celtniecību vai dārzniecību nošķiru no politikas, kura man, jā, vēl nekad nebija pienākusi tik tuvu kā situācijā ar “Tanheizeru”. Bet es šajā politikā neiegāju, kaut arī tā man klauvēja pie durvīm. Nejaucu visu vienā katlā, jau tā sākas visvisādas runas, pat tādas, ka es esot Krievijas spiegs. (Smejas.) Ir radoši, garīgi bagāti cilvēki, kuri Krievijā pārāk pietuvojušies politikai, šobrīd…dzīvo mežā.
– Vai uz ilgu laiku esat Latvijā?
R.Kalniņa: – Uz šo sezonu pavisam noteikti. Mājās mums patīk, bet aģentūra, kas izvēlas darba piedāvājumus Aināram, atrodas Londonā. Viss – kurp jābrauc, kad un uz cik ilgu laiku jākrāmē čemodāni – atkarīgs no tās. Man šajā sezonā ir divi iestudējumi Latvijā kā režisorei – Viktora Igo “Cilvēks, kas smejas” Nacionālajā teātrī un “Jevgēņijs Oņegins” Operā ar Aināru pie diriģenta pults. Abi uzvedumi priekškaru vērs nākamajā sezonā.
– Tā būs jūsu pirmā operā, ko režisējat Latvijā?
– Tā sanāk.
