-Izklausās mazliet rožaini kontekstā ar Aināra diriģētā “Tanheizera” noņemšanu no Novosibirskas Operas un baleta teātra repertuāra… 6
– Domāju, direktora atlaišana tika gatavota jau ilgi iepriekš, “Tanheizers”” noderēja par labu ieganstu. Kad skandāls sākās, Ainārs Barselonā Tivoli teātrī piedalījās “Karmenas” iestudējumā kā diriģents. Pēkšņi ziņa, ka gan diriģents, gan iestudējuma režisors Timofejs Kuļabins, gan operas direktors Boriss Mezdričs apsūdzēti par kristiešu jūtu aizskārumu. No vienas puses šoks, ka tas notiek “mūsu sētā”, teātrī, kur Ainārs bija mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, bet no otras puses, zinot, kas notiek Krievijā, ka cilvēki i nojaust nevar , kas sagaida nākamajā rītā… Priecājos, ka paguvām iestudēt Bernsteina “Mesu” un parādīt Maskavā Lielajā teātrī brīdī, kad sākās nemieri Ukrainā, ka iestudējām “Žannu d’Arku”. Mēs jau nezinām, ko tagad atrastu mūsu abu veidotās izrādēs.
A.Rubiķis: – Pērnā gada decembrī pēc pirmizrādes visi bija stāvā sajūsmā, un te pēkšņi, izkarot marta repertuāra afišas, negaidīts uzbrukums. Pirmā sajūta – ārkārtīgi liela vilšanās. Kā cilvēks var reaģēt un rīkoties tirgus laukuma līmenī – neesmu redzējis, bet viena tante teica. Man bija šoks. Tagad vairs nespēju nevienu patriarhu vai baznīcas galvu uzlūkot ar tādu pietāti, kā redzēju visu šo ģildi pirms tam, uzskatot, ka tie ir gaišie prāti, inteliģenti, mākslas dzīves un filozofijas pārzinātāji. Pēkšņa sajūta, ka Dievs… nokāpj no debesīm. Pirms “Tanheizera” mēs ar Rēziju tikām veidojuši ne vienu vien izrādi, kas ienesušas reliģiju teātrī un cilvēkus mudinājušas vērsties pie Dieva. Un “Tanheizers” arī ir tieši tāda izrāde.
– Varbūt tomēr varat pavērt tās priekškaru un palūkoties uz izrādi ar nelabvēļa acīm.
– Uzvedumā bruņinieks Tanheizers bija pārveidots par mūslaiku režisoru, kurš uzņēma filmu “Veneras kalns” par Jēzus Kristus biogrāfijā nezināmajiem, vēsturē pazudušajiem jaunības, iespējams, trakulīgas, gadiem. Starp citu, arī National Geographic var redzēt četru, piecu zinātnieku veidotu dokumentālu filmu par šo laiku. Krievijā droši vien to aizliegs.
Mūsu operā režisors ir vientuļš, dzīvo savā iedomātā pasaulē, bet citi “bruņinieki” – viņa draugi pierunā piedalīties kino festivālā ar “Veneras kalnu”. Nevienam, protams, nav ne jausmas, kāda tā filma ir, un tad parādās sabiedrību šokējošais plakāts (Jēzus Kristus, pieaudzis vīrietis starp kailas sievietes kājām).
Vienīgais pārveidojums, par ko varētu piesieties un uz ko arī apelēja – ja Vāgnera operā pāvesta zizlis uzzied un bruņiniekam Tanheizeram tiek piedots par viņa grēku – zaimošanu, tad Timofeja Kuļabina versijā šis zars novīst, jeb kinofestivāla balva kinorežisoram netiek piešķirta, tādējādi operā netiekot parādīta Dieva žēlastība. Taču izkristalizējas pilnīgi cita līnija, manuprāt, daudz svarīgāka: nevis cilvēks, bet gan Dievs ir tas, kurš piedod. Režisors tiek ne tikai izsūtīts uz Romu, bet izstumts no sabiedrības vispār, sajūk prātā un kļūst par dārzeni. Bet piedošana viņam nāk nevis caur pāvestu vai sabiedrību, bet caur Dievu.
Stāsts jau nav par filmu, kas sižeta pamatā, vai plakātu. Arī Krievijas presē esmu teicis – tieši otrādi, baznīcai vajadzētu dzīt cilvēkus uz šo izrādi, lai būtu uzskatāms piemērs, kas tevi, ja esi grēcinieks, sagaida šīs zemes virsū.
