– Īpaša pieeja bijusi arī koncertuzveduma mūzikas atlasei. 6
A.Rubiķis: – Jā- ar kādu mūziku abi dzejnieki aizrāvās, kas viņus iespaidoja, kāda mūzika tolaik apkārt skanēja ? Par Raini īstu liecību trūkst, bet Aspazija pati daudz spēlējusi klavieres, tāpēc koncertā skanēs Šūmanis, Šopēns, Grīgs… Būtisks atzars ir abu literatūras lielmeistaru atstātās ārkārtīgās vērtības Latvijā, visi tulkojumi, sākot ar “Faustu”, ko savukārt komponējis Berliozs. Kad ar Andri Vecumnieku un Orestu Silabriedi mētājām koncerta idejas, tapa skaidrs, noteikti vajag mūziku saistībā ar “Jāzepu un viņa brāļiem”. Pat nezinājām, kā skan savulaik Dailes teātra uzvedumam ( ar Akvelīnu Līvmani un Jāni Paukštello galvenajās lomās-V.K.) Jura Karlsona komponētā mūzika, kas no ierakstiem saglabājies, vai ir notis.
Paturot dažas tēmas no mūzikas izrādei – Asnates, Dinas, Ēģiptes svētku motīvus – tagad komponists radījis jaunu skaņdarbu – simfonisku fantāziju “Jāzepa vīzijas”. Atgriezies no Ēģiptes, Juris Karlsons aizrautīgi dalījās iespaidos, vēl rokrakstā partitūra tika mums atvesta uz Barselonu. Pēcāk LNSO bibliotekāre Baiba Čirkša, cilājot partitūras, vai visas varēja raksturot, bet atverot “Jāzepa vīzijas” – vien noteica – nav ne jausmas… Sacīju, ticiet vai ne, bet tas ir pilnīgi cits Juris Karlsons. Pirms nedēļas, kad pie komponista ciemojāmies, viņš pats pirmoreiz atvēra partitūru jau iespiestu un noteica – tā rakstījis vēl neesmu…
– Ja Rainis un Aspazija dzīvotu tagad, viņi joprojām rakstītu vēstules jeb sazinātos ar īsziņām un e-pastiem, kuru skaits droši vien būtu mērāms tūkstošos…
– Paši laiku esam tā iegrozījuši. Neviens e-pasts un neviena īsziņa pēc mums nepaliks. Izstumta kāda ārkārtīgi būtiska lieta – cilvēkam nav laika ne attiecībām ar otru cilvēku, un pat ne pašam ar sevi, lai tiktu skaidrībā, ko vēlies no šīs dzīves un ko atstāt pēc tās. Kaut kā dīvaini: ko zinātnieki domājuši kā palīglīdzekli, tas pārvērties par dzīves realitāti un stilu. Bērniem patiesā realitāte kļūst arvien svešāka, tuvāka ir tā, kas tīklos. Un tad brīnāmies, kāpēc tagad nav neviena Raiņa un Aspazija? Kur Ojārs Vācietis? Kur Imants Ziedonis? Vai vispār pasaulē vēl kādreiz nāks Nīče, Gēte, Šekspīrs? Dodoties no Vācijas uz Londonu, Haidns sarakstīja septiņas simfonijas. Tagad cenšamies no komponistiem izspiest kādu mazu miniatūriņu gadiem, un tas nāk ar ārkārtīgi lielām grūtībām. Cilvēkiem bija laiks mēnešiem ilgiem ceļojumiem, kuros viņi iepazinās ar dabu, Dievu, jauniem cilvēkiem. Kur tas viss palicis šodien?
R. Kalniņa: – Nostiprinājusies apziņa, ka cilvēki mākslas pasaulē ir īpaša tauta, kurai nav svarīga ne mentalitāte, ne tas, kādā valodā runā. Raksturojošais un kopējais ir iekšējs kods, dzinulis meklēt, uzdot jautājumus, apstrīdēt vispārpieņemtas patiesības… Man Novosibirskā sākot režijas profesijā absolūti no nulles, Operas un baleta teātra mākslinieki neko nezināja par mani, biju vienkārši maestro sieva, bet pamazām viņi no dziedātājiem kļuva arī par aktieriem, bet es no aktrises par režisori. Šajā procesā iegūtās kvalitātes ir ļoti paliekoša vērtība, ārkārtīgi būtiska, lai varētu turpināt radītāja ticību sevī.
