No tādas Saeimas komisijas nav jēgas 0
Skatītāju sašutuma viļņi gāzās pār Latvijas Televīzijas Jaungada raidījuma veidotājiem. Esot sanākusi pagalam neizdevusies parodija un par nenopietnu cilvēciņu pataisīts Rūdolfs Blaumanis. Nu labi, toties viena parodija sanāca spīdoša.
Tā bija Saeimas Ētikas komisijas sēde, kurā deputāti apsprieda Kabanova kunga sūdzību pret Staltu. Pēdējais aizvainojis pirmo, teikdams, ka “Saskaņas centra” deputāts asociējas ar deguna šņaucēju valsts karogā.
Ņemot talkā lētu demagoģiju, sinonīmu vārdnīcas skaidrojumus un parodiju elementus, komisijas locekļi ilgi sprieda un vāvuļoja – Kabanovs valsts standartā esot nevis puņķus, bet aizkustinājuma asaras slaucījis. Un tagad par savu lojalitāti ir spiests uzklausīt apvainojumus.
Raugoties ekrānā, man sametās kauns. Prātā nāca Brežņeva ēras teiciens. Biezuzacainā ģenerālsekretāra laikā dubultā morāle, cinisms un liekulība sazēla kupliem ziediem. Ja vajadzēja gūt kādu labumu, ētiskās vērtības atkāpās otrajā plānā. Ja kāds teica, ka viņam ir neērti tā rīkoties, tad pārējie norādīja – neērti ir vilkt bikses pār galvu, viss pārējais ir ērti.
Ētika, takta izjūta, pieklājība ir garīgas vērtības. Tās grūti definēt, bet mēs skaidri jūtam mirkli, kad tās tiek pārkāptas. Robeža, manuprāt, ir tīrības sajūtā. Ja rodas iespaids, ka dzidrs ūdens ir piegānīts, ka skaidra doma ir aplipusi ar liekulību un melīgumu, robeža ir pārkāpta.
Ētikas komisija nav advokātu birojs, kur, aizstāvot savas partijas biedrus, baltu padarīs par melnu un vilku izmelos no meža. Deputātiem nav jāsacenšas parodijas tekstu sacerēšanā, tā jau var aizmuldēties līdz pilnīgam absurdam. Urinēt uz valsts karoga un pēcāk, nevainīgas actiņas mirkšķinot, stāstīt, ka esi apčurājies aiz laimes, jo dzīvo brīvā Latvijā.
Izskatot jautājumus, Ētikas komisijas locekļiem vajadzētu atbildēt uz vienu vienkāršu jautājumu – vai, raugoties deputāta izdarībās, pārņem neērtības sajūta vai ne? Un te nu ir jautājums par pašiem komisijas locekļiem. Manuprāt, Ētikas komisijai nav jēgas trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt – ētikas izpratne un takta izjūta veidojas no cilvēka mentalitātes, audzināšanas un paša dzīves pieredzes. Dažādiem ļaudīm tā var būt pat ļoti dažāda. Esmu novērojis, ka krievu tautības cilvēkiem saulespuķu miziņu spļaudīšana ir visnotaļ patīkama nodarbe un piespļaudīta vide viņos neizraisa nekādu diskomforta vai neērtības sajūtu. Latviešu mentalitātei savukārt šīs darbības neliekas nedz kulturālas, nedz ētiskas. Otrkārt – komisijas locekļi nenodarbojas ar ētisku jautājumu risināšanu (kaut vai katrs savas mentalitātes ietvaros), bet cenšas piesegt savus partijas biedrus. Man, veroties tālrādī, radās priekšstats, ka “SC” deputātam un Ētikas komisijas priekšsēdētājam kauna sajūtas nav vispār, neērti šim kungam ir tikai bikses vilkt pār galvu. Ētikas komisijas sēde pēc būtības bija tikpat neētiska, cik Kabanova kunga prieka asaru slaucīšana. Un treškārt – ja sabiedrības apziņā grib nostiprināt priekšstatu par deputātiem kā liekuļiem un demagogiem, tad labāka veida neatrast, kā televīzijā rādīt Ētikas komisijas sēdes.
