No svečturiem līdz dārza mēbelēm. Ciemos pie kalēja Jāņa Keiseļa 2
Kalējs JĀNIS KEISELIS ir amata meistars gandrīz ar trīsdesmit gadu stāžu. Sāka tautas lietišķās mākslas studijā “Zīle” un vēlāk, būdams jau tās vadītājs, amata gudrības tur mācīja jaunajiem talantiem. Pirms diviem gadiem viņš pārcēlās uz lauku mājām Blomes pagasta “Kauliņos” un turpina strādāt un popularizēt kalēja amatu, ar oriģināliem izstrādājumiem iepriecinot tūristus un vietējos iedzīvotājus.
Jānis ir kalējs otrajā paaudzē. Arī viņa tēvs bija šā aroda meistars, vienīgi pāragri šķīrās no dzīves un nepaspēja dēlam nodot savas amata gudrības. Jānis, no Balviem pārcēlies uz Rīgu, pēc 3. tehniskās skolas kādu laiku strādāja tanku rūpnīcā, kur nelielajā smēdē arī satika savu meistaru. Pieredzējušais kalējs jaunajā puisī saskatījis lietaskoku un uzaicinājis strādāt pie sevis. – Laikam jau tās kalēju lietas man ir asinīs, – domā amatnieks. – Netālu no rūpnīcas atradās tautas lietišķās mākslas studija “Zīle”. Kāpu pāri sētai skatīties un mācīties. Kopā meklējām idejas jauniem darbiem, visu laiku centāmies izdomāt kaut ko jaunu un nebijušu. Tā tas viss aizgāja. – Kad studijas vadītājs pārcēlās dzīvot uz Rēzekni, Jāni atstāja viņa vietā. Vairāk nekā divdesmit gadu viņš bija “Zīles” vadītājs un aktīvi rosījās kalēja darbnīcā. Ikdiena pagāja darbā, brīvdienas – braukājot pa tirdziņiem. – Dažiem jau gan šķiet: ko tie kultūras cilvēki dara? Taču, ja vēlies strādāt no sirds, darāmā pietiek gan darba dienām, gan vēlām vakara stundām un arī brīvdienām.
Labākā reklāma ir darbs
Kalējs uzskata: katrs latvietis sirds dziļumos ir viensētnieks. – Pienāk brīdis, kad saproti – cik ilgi skriesi apkārt pa pasauli? Gribas kaut ko pašam savu. Tā sanāca, ka Rīgā apguvu arodu, bet lauciniekiem sniedzu pakalpojumus. – Patiesībā plašs klientu loks ir gan visā Latvijā, gan aiz tās robežām. Viņš uzskata: katra meistara labākā reklāma ir darbs. Atliek tikai izgatavot kaut ko vienam, kad jau pēc laika klāt otrs, trešais un ceturtais. Kalējs smej, ka darbgaldus lauku darbnīcai viņam nodrošinājis viens svečturis, ko aizvadītā gadsimta deviņdesmitajos gados pārdevis kādam vācietim par 400 markām, un tolaik tā bija milzu nauda.
Pāriešana uz laukiem notikusi pakāpeniski. – Sākumā braucām palīgā sievasmātei, iekārtojām vienu stūrīti, tad otru. Uzcēlām pirtiņu. Mamma gan braši turas, arī iesoļojusi desmitajā gadu desmitā, – var ne vien sevi aprūpēt, bet joprojām rosās dārzā. Tomēr sirds mierīgāka, ka varam būt blakus. Katru nedēļu izbraukāt uz Rīgu nav tik vienkārši, tāpēc beigās nolēmām pārcelties uz laukiem pavisam. Tagad dzīve kļuvusi viengabalaināka un rimtāka. Beidzot jūtamies paši savas dzīves saimnieki, varam vērot šejienes burvīgos saullēktus un saulrietus. Arī klienti nekur nav pazuduši.
Saskaņā ar Jāņa visdziļāko pārliecību dzīve visu vajadzīgo piespēlē, vajag tikai prast paņemt pretī. – Pie mums regulāri brauc tūristi, mani aicina uz pilsētas un novada svētkiem. Neloloju ilūzijas, ka kāds īsajā kopābūšanas laikā uzreiz gribēs kļūt par kalēju, bet redzētais paliks prātā. Varam jau skaisti runāt, bet, ja neviens nebūs gatavs kaut ko darīt lietas labā, mūsu senču amati un dzīves gudrība aizies nebūtībā. Patlaban es varu jaunajiem parādīt, kas īsti notiek smēdē, pēc gadiem atradīsies kāds cits. Jauniešiem gan satiekoties pirmais jautājums ir – cik ar to var nopelnīt? Tad parasti atbildu: cik strādāsi, tik nopelnīsi! Tā arī ir. Turklāt kalējam jābūt gatavam nepārtraukti piedāvāt kaut ko jaunu. Mūsdienās pircējs vēlas ne tikai iegādāties praktiski izmantojamu lietu, viņam svarīgs ir arī estētiskais skats. Ejot pie galdnieka, ļaudis apmēram zina, kādu vēlas redzēt savu pasūtījumu, bet kalējam nākas pašam zīmēt arī pirmās skices. Pilnā pasūtījumā reizēm ietilpst gan kaluma izgatavošana, gan tā apstrāde un cinkošana, gan uzstādīšana. Cilvēks dažkārt nosacīti zina, ko vēlas, bet ieceres grūti apvienot ar racionālu praktisko risinājumu.
Jāņa galvenie darba atskaites punkti ir – lai patīk pašam, klientam un lai nebūtu kauns, ja darbu rokās paņems cits amata meistars.
Izejmateriālus meistars visbiežāk iegādājas bāzēs Valmierā vai Rīgā. Viņš pārsvarā strādā ar mīkstajiem metāliem. Ar tiem var vislabāk izgatavot dažādus vijumus, interesantus dizaina elementus.
Lielākais mīts – kalumi nav jākopj. Patiesībā arī metāla izstrādājumus ietekmē gan mitrums, gan aukstums. Kalumiem, kurus paredzēts turēt laukā, ir ilgāks mūžs, ja tos nocinko. Turklāt cenu tas īpaši nesadārdzina. Tāpat metāla izstrādājumus vismaz ik pēc pieciem sešiem gadiem vēlams pārkrāsot. Ikdienā tos vislabāk noskalot ar siltu ūdeni un pēc tam ļaut, lai saulītē nožūst.
