Foto – LETA

Nīderlandes karalistē 30. aprīlī – Karalienes dienā – notiks īsta karaliskā rokāde – tagadējā karaliene Beatrikse pildīs gada sākumā nācijai doto solījumu, atsakoties no troņa un pilnvaras nododot vecākajam dēlam, Orānas hercogam Vilemam Aleksandram. 


Lasītākie

7 lietas, kas notiek ar ķermeni, ja rītu sāc ar kafijas tasi tukšā dūšā

“Izārdīs Latviju pa vīlēm!” Soctīklotāji “izceļ saulītē” vecu premjeres ierakstu soctīklos, kas izsauc viedokļu vētru

Kokteilis

VIDEO. “Spļāviens latviešu dvēselēs!” Cilvēkus pamatīgi satracina “Spēlmaņu nakts” priekšnesums

Lasīt citas ziņas

“Pēc dažām dienām es kļūšu 75 gadus veca, bet gada beigās mēs visi kopā svinēsim 200 gadus kopš mūsu valsts kļuvusi par monarhiju. Man likās, ka abu šo gadskārtu sakrišana ir labs iemesls, lai atkāptos no troņa. Es tā rīkojos ne tāpēc, ka varas slogs būtu kļuvis pārāk smags, bet tādēļ, ka esmu pārliecināta – atbildībai par tautas likteni jāpāriet jaunās paaudzes rokās,” tā tautā ārkārtīgi cienītā karaliene 28. janvāra uzrunā argumentēja šo lēmumu, kam jāpieliek punkts viņas 33 gadu valdīšanai.

Gadījums, kad kāds monarhs labprātīgi atsakās no dzimšanas iemantotajām prerogatīvām un statusa, ir kas īpašs pat mūsdienu pasaulē, kurā monarhu funkcijas kļuvušas ierobežotas un pašas šīs institūcijas nākotne neskaidra un strīdiem vīta.

92 gadus vecam sirmgalvim par traģisko avāriju Torņakalnā piespriež trīs gadus un sešus mēnešus cietumā

TV24

Pozņaks: Mēs baidāmies būt atklāti ar sabiedrību un pateikt, ka virs galvas ir trotils

Eiropas valstis atkal sākušas runāt par karavīru sūtīšanu uz Ukrainu

Pēdējos simts gados vēsturnieki saskaitījuši pie trim desmitiem šādu gadījumu, tomēr lielākoties valdnieki tā rīkojušies, ārēju apstākļu spiesti. Slavenākais, protams, ir gadījums ar britu monarhu Eduardu VIII, kurš 1936. gadā atteicās no karaļa goda, jo vēlējās savu mūžu pavadīt kopā ar mīļoto sievieti Vollisu Simpsoni.

To visu gan nevar attiecināt uz Nīderlandi, kur princips, ka iepriekšējais monarhs no brīva prāta atbrīvo ceļu pēcnācējam, jau izveidojies par zināmu tradīciju. Tagadējās karalienes vecmāmiņai Vilhelmīnei bija 67 gadi, kad viņa 1948. gadā pēc pusgadsimta atrašanās tronī nodeva varu savai meitai Juliānai. Pēc tēva Vilema I nāves Vilhelmīne bija kāpusi tronī 1890. gadā desmit gadu vecumā. Izturīgajai dāmai bija lemts pārdzīvot divus pasaules karus, Nīderlandes koloniju zaudēšanu, došanos piespiedu emigrācijā. Taču viņas vārds Otrā pasaules kara gados kļuvis arī par nīderlandiešu Pretošanās kustības simbolu. Toties karaliene Juliāna atbrīvoja ceļu uz troni savai 42 gadus vecajai meitai Beatriksei 71. dzimšanas dienā 1980. gada 30. aprīlī. Tagadējā Nīderlandes karaliene savos 75 gados, starp citu, ir vecākā šīs valsts tronī jebkad sēdējusī valdniece.

“Tipiski holandieši”

Atskatoties vēsturē, viens no pirmajiem gadījumiem, kad kāds varu iemantojušais labprātīgi no tās novēršas, ir asiņainā seno romiešu diktatora Lūcija Kornēlija Sullas visai dīvainais lēmums tālajā 79. gadā, atsakoties no absolūtas varas un paziņojot, ka ir gatavs publiski atbildēt par visu paveikto. Tāpat 305. gadā rīkojās arī cits Romas valdītājs – imperators Diokletiāns, kurš iegājis vēsturē gan ar nežēlīgajām kristiešu vajāšanām, gan to, ka bija spējis milzīgajai impērijai nodrošināt līdz tam nebaudīta miera un labklājības gadus. Uz aicinājumu atgriezties tronī viņš atbildēja: “Ja jūs redzētu, kādus kāpostus esmu izaudzējis, jūs nenāktu pie manis ar šādu priekšlikumu.”

Arī vēlākos laikos netrūka valdnieku, kuri dažādu iemeslu dēļ atvadījās no troņa, tomēr lielākoties visiem tas bija piespiedu lēmums (varbūt izņemot Zviedrijas karalieni Kristīni 17. gadsimtā un vēl dažus citus).

Ja atgriežamies mūsdienās, tad kaut kas līdzīgs Nīderlandes tradīcijai varas pārmantojamībā pastāv varbūt vienīgi Luksemburgas hercogistē. 1919. gadā lielhercogienei Marijai Adelaidai nācās atteikties no troņa, jo viņa bija pārāk cieši sadarbojusies ar vāciešiem okupācijas laikā.

Varas groži nonāca viņas māsas Šarlotes rokās, kas, iemantojusi tautas mīlestību, valdīja līdz pat 1964. gadam. Tad viņa atteicās no varas par labu dēlam lielhercogam Žanam, kurš savukārt atbrīvoja ceļu uz varas virsotnēm savam dēlam tagadējam lielhercogam Anrī. Arī miniatūrajā Lihtenšteinā firsts Hanss Ādams II 2004. gadā lielāko pilnvaru tiesu nodevis dēla Aloīza rokās, solot, ka drīz sekos arī atteikšanās no troņa viņam par labu.

Šāds lēmums toties ir kas neiedomājams, piemēram, Apvienotajā Karalistē, kuras monarhija dibināta uz stingriem tradīciju ievērošanas un pārmantojamības principiem, uzskatot, ka valdniekam jākalpo savai tautai no kronēšanas līdz nāvei. “Tipiski holandieši (Typical Dutch)! Ko gan viņi saprot no monarhijas?” bijusi Elizabetes II reakcija, 1980. gadā uzzinot par Nīderlandes valdnieces Juliānas lēmumu atteikties no troņa.

Lai vai kā, Nīderlande šādi atkal – pirmo reizi 120 gados – tiks pie vīriešu kārtas monarha – Vilema Aleksandra, jo kopš Vilema III nāves 1890. gadā šajā valstī troni greznojušas vienīgi sievietes.

Neilgi pēc karalienes paziņojuma laikraksts “Algemeen Dagblad” vēstīja, ka daudzi pavalstnieki gan kā īsto ziņu uztvēruši ne tik daudz atteikšanos no troņa, cik faktu, ka vairs nepastāvēs tik plaši svinētā Orānas-Nasavas dinastijas oranžajos toņos iekrāsotā Karalienes diena. Tās vietā tagad stāsies Karaļa diena 27. aprīlī – Vilema IV Aleksandra dzimšanas dienā.

Politikas vērotājus karaliskā rokāde rosinājusi aizdomāties par paaudžu maiņu augstākās varas gaiteņos – it sevišķi par to, kas notiek, ja šis bioloģiski neizbēgamais process kādu apstākļu dēļ bremzējas, kas labi zināms, piemēram, no PSRS vēstures.

Atsakās no dāvanām


Jau tagad skaidrs, ka Vilema Aleksandra kronēšana otrdien, 30. aprīlī, izvērtīsies grandiozos visas tautas svētkos. Oficiālā karalienes Beatrikses no troņa atteikšanās ceremonija noritēs karaļu pilī Amsterdamas Damma laukumā, bet jaunais karalis Vilems Aleksandrs saskaņā ar 1992. gadā pieņemto likumu svinīgo zvērestu sniegs grandiozajā Nieuwe Kerk karaliskās ģimenes, abu parlamenta palātu spīkeru un valdības pārstāvju klātbūtnē (www.nieuwekerk.nl vēsta, ka apmeklētājiem katedrāle slēgta līdz 10. maijam).

Pēc atteikšanās no troņa iepriekšējā karaliene iegūs titulu Viņas Karaliskā Augstība Nīderlandes princese Beatrikse. Šķiet, Nīderlandei pats liktenis licis būt sieviešu pārvaldītai, jo par oficiālo troņmantinieci kļūs karaļa Vilema Aleksandra un karalienes Maksimas šobrīd desmit gadus vecā meita Katarīna Amālija, kura nu iegūs Orānas princeses titulu. Tāpat kā uz karaliskajām kāzām 2002. gadā, arī uz kronēšanas ceremoniju 30. aprīlī ielūgumu tā arī nesaņems Maksimas vecāki. Nīderlandes parlaments karaliskās kāzas savulaik pieļāva vienīgi ar nosacījumu, ka viņi no tām turēsies pa gabalu. Tāda stingrība bija saistīta ar darvas pilienu prinča izredzētās argentīniešu izcelsmes investīciju baņķieres biogrāfijā – bija nācis gaismā, ka viņas tēvs Horhe Soregieta bija darbojies kā lauksaimniecības ministrs asiņainā diktatora Rafaela Videla valdībā. Starp citu, 20. gadsimta 60. gados savulaik līdzīgā skandālā izvērsās arī pašas Beatrikses izvēle saderināties ar vācu izcelsmes aristokrātu Klausu fon Amsbergu, kurš savulaik bija dienējis Hitlera jauniešu militārās organizācijas rindās.

Jau paziņojot par gaidāmo atkāpšanos no troņa, Beatrikse arī atteicās no šādos gadījumos parastās pavalstnieku dāvanas, jo šāds žests “nekādi neatbilst šā brīža finansiālajai situācijai valstī”. Pēc tradīcijas Nīderlandes iedzīvotāji valsts pirmajai personai velta dāvanas jubilejās, kā arī kāpjot tronī vai atsakoties no tā. Piemēram, Beatrikse savulaik 18 gadu dzimšanas dienā šādi tika pie tradicionālās frīzu jahtas “De Groene Draeck”. Kāda dāvana tiks Vilemam Aleksandram un kas piedalīsies plašajā tautai paredzētajā kultūras programmā, pagaidām tiek turēts noslēpumā.

Kļuvusi vienkārši par princesi, Beatrikse atgriezīsies Drakensteinas pilī, kur baudījusi dzīves laimīgākos mirkļus. Viņa turpinās savas aktivitātes kā laikmetīgās mākslas patronese, bet tikpat labi viņai tīk arī balets un it sevišķi tēlniecība, ar ko viņa nodarbojas pati savā darbnīcā.

Savulaik Beatrikse pretēji savai mātei karalienei Juliānai atteicās kļūt tikai par reprezentācijas personu un lika uzrunāt sevi nevis par kundzi, bet par majestāti. Kļuvusi par karalieni, viņa

vienu pili Hāgā pārveidoja par darba rezidenci un rīkoja iknedēļas tikšanās ar premjerministriem, lai apspriestu valdības lietas. Vēl 2009. gadā veiktajā sabiedriskās domas aptaujā viņu kā valsts galvu atzinīgi vērtēja 85% nīderlandiešu. Šobrīd grūti pateikt, vai jaunais karalis Vilems Aleksandrs spēs uzturēt mātes iedibināto Nīderlandes monarhijas kā moderni un aktīvi strādājošas institūcijas veidolu. Katrā ziņā tautas mīlestību jaunā monarhu ģimene, kurā aug trīs burvīgas meitenītes – jau minētā troņmantiniece princese Katarīna Amālija (2003) un princeses Aleksija Juliāna (2005) un Ariāna Vilhelmīna (2007) –, jau ir iemantojusi.

No trakuļa līdz paraugvīram

Interesējoties par to, kāds tad ir jaunais Nīderlandes karalis, var sastapties ar diezgan pretrunīgu informāciju – šķiet, ka atšķirīgi avoti vēsta par pilnīgi dažādām personām.

Nākamais Orānas princis šajā pasaulē ieradās 1967. gada 27. aprīlī. Kopā ar jaunākajiem brāļiem Johanu Frīzo (1968, šobrīd vēl atrodas komā pēc traģiskās nokļūšanas sniega lavīnā Šveices Alpos) un Konstantīnu viņš bērnību pavadīja 14. gadsimtā celtajā mežu ieskautajā Drakensteinas pilī Utrehtas provincē. Viņš ir studējis vēsturi Leidenes universitātē un, kā jau monarhu ģimenes pārstāvim pienākas, dienējis dažādās Nīderlandes armijas daļās. Neoficiāli avoti toties norāda, ka princis jaunībā bijis varen trakulīgs superdārgu un superātru spēkratu, Pilzenes alus un daiļu sieviešu cienītājs.

Kāds kritiskāks vērotājs izteicies, ka Vilems būtu tikpat garlaicīgs un pliekans kā ūdens Amsterdamas kanālā, ja ne viņa mūža patstāvīgākā izvēle – precības ar Maksimu.

Abi iepazinās kādā smalko apindu pieņemšanā Seviljā karnevāla laikā. Cieņu raisa Vilema nepiekāpība skandāla laikā. Tajā tiesību aizstāvji apšaubīja viņa tiesības precēties ar argentīniešu skaistuli, kas sava līdzsvarotā un labsirdīgā rakstura dēļ nu jau kļuvusi par populāru karaliskās ģimenes locekli.

Arī pats Vilems spējis pārvērsties par paraugvīru un paraugpolitiķi – viņš vada ANO Ūdens un sanitārijas komisiju un strādā Starptautiskajā olimpiskajā komitejā. Nākamais karalis šķiet patiesi noraizējies par to, ka pasaule kļūst aizvien negausīgāka dabas resursu, it sevišķi dzeramā ūdens tukšošanā. Viņa vadībā 2002. gadā Hāgā norisa Otrais starptautiskais Pasaules ūdens forums. Vilems ir arī liels sporta karsējs, no 1986. līdz 1992. gadam viņš regulāri piedalījās Ņujorkas maratonā. 1996. gadā Orānas princis atlidoja uz Sanktpēterburgu, kur norisa Nīderlandes dienas, pats pilotējot lidmašīnu.

Kas monarhijās īpašs

Eiropā šobrīd var saskaitīt divpadsmit monarhijas (nomināli to vidū ir arī Andoras firstiste, kas jau no 16. gadsimta atrodas Francijas un de Urhelas bīskapu kopīgā valdījumā, un Vatikāns). Kas karaļos tik īpašs, ka ar viņu pastāvēšanu lepojas Vecā kontinenta pārtikušākās un politiski stabilākās valstis?

Daļa atbilžu varētu slēpties apsvērumā, ka monarha – pat vairāk tīri deklaratīva nekā reāla varas personificējuma – esamība piedod sabiedrībai stabilitāti un līdzsvaru, palīdz izvairīties no politiskā ekstrēmisma. Spilgts piemērs ir Spānijas karalis Huans Karloss I, kurš, nācis pie varas tūlīt pēc diktatora Franko nāves, spēja saliedēt valsti un 80. gadu sākumā pat novērst jaunu militāro apsvērsumu. Taču vēsturē nekas nav absolūts – ja atskatāmies, piemēram, Itālijas vēsturē, tad karalis Viktors Emanuels II ne vien netraucēja pie varas tikt dučem Musolīni, bet pat līdz ar viņu ievilka valsti karā nacistu pusē.

Ir arī pētījumi, kas liecina, ka pasaulē veiksmīgākās sociālās drošības sistēmas pastāv tieši monarhistiskās valstīs. Kā piemērus min ne vien Skandināvijas, bet arī mūsdienu Persijas līča valstis.

Virspusēji raugoties, var arī šķist, ka daudznacinālās valstīs to vienotība tieši saistīta ar monarha esamību – par to liecinot Austroungārijas impērijas, Krievijas, Irākas, Dienvidslāvijas vēsture. Turklāt režīms, kas nāk pie varas gāztās monarhijas vietā, parasti spiests ķerties pie daudz nežēlīgākām valdīšanas metodēm, jo tā pastāvēšana nav balstīta tradīcijās un autoritātē.

Arī mūsdienās Eiropā ik pa laikam uzplaiksnī monarhijas restaurācijas idejas – visvairāk šajā ziņā izceļas Serbija, Melnkalne, Albānija, arī Bulgārija. Visās šajās valstīs politiķi spiesti ne vien regulāri publiski izteikties par šo tēmu, bet atsevišķos gadījumos arī veidot kontaktus ar bijušajiem monarhiem, kuri no trimdas vēlas atgriezties politiskajā saulītē. Vēl 2001. gadā Bulgārijas parlamenta vēlēšanās pārliecinošu uzvaru izcīnīja šīs valsts bijušā karaļa Simeona II vadītā kustība. 64 gadus vecais Simeons II, kurš bērnībā no 1943. līdz 1946. gadam bija Bulgārijas karalis, gan noliedzis, ka viņa vadībā valstī varētu tikt atjaunota monarhija. Rumānijas karalis Mihaels mitinās Šveicē, bet ir atguvis Rumānijas pilsonību. Melnkalnes monarhs Nikolass Petrovičs pelna iztiku kā arhitekts Parīzē, bet Dienvidslāvijas princis Aleksandrs dzīvo Londonā un pēc Slobodana Miloševiča režīma krišanas bija ieradies Belgradā, kur viņu sagaidīja monarhijas atbalstītāji. Bet nabadzīgajā Albānijā 1997. gadā pat tika izsludināts referendums par monarhijas atjaunošanu. Rietumos militāru izglītību guvušais un Dienvidāfrikā mītošais karalis Leka I uz īsu brīdi atgriezās dzimtenē, taču drīz viņš to atkal pameta, turklāt tiesa bijušajam karalim aizmuguriski piesprieda trīs gadu cietumsodu par neatļautas demonstrācijas rīkošanu. Starp citu, 1939. gadā Leka – toreiz vēl pavisam maziņš – kopā ar tēvu, Albānijas karali Ahmedu Zogu apmeklēja Rīgu. Eksotiskā aristokrātu ģimene apmetās “Pēterburgas viesnīcā”.

Visticamākais monarhijas pievilcības mīklas atminējums saistāms ar to, ka Eiropā tā jau ilgus gadus vispirms uzskatāma par kultūras, ceremoniālās tradīcijas sastāvdaļu.

Kaut vai runājot par britu monarhiju – tā ar savām gandrīz tūkstošgadīgajām tradīcijām, varas pārmantojamību un citām sevišķi tai raksturīgām izpausmēm jau sen vairs nav uzskatāma vien par Apvienotās Karalistes, bet gan par visas Eiropas vai pat pasaules kultūras daļu – tāpat kā grieķu Partenons vai seno ēģiptiešu piramīdas. Protams, sava nozīme ir karaļvaras spožajai ārējai atribūtikai, taču daudz lielāka nozīme ir tam, ka tā ir vēsturisko tradīciju pārmantojamības simbols, kā arī uzskatāms nacionālā valstiskuma idejas iemiesojums un apliecinājums tās nepārtrauktībai.