Mārtiņš Rubenis apņēmies olimpiskajās spēlēs cīnīties par zeltu 0
Pirms pāris rudeņiem daudzi jau norakstīja kamaniņu braucēju Mārtiņu Rubeni, kurš 2006. gadā no ziemas olimpiskajām spēlēm Turīnā pārveda bronzas godalgu. Tagad Mārtiņš ieguvis otro elpu, fizisko gatavību sezonai apgūst, trenējoties pie Mihaila Arhipova, 35 gadu vecumā labo personiskos rekordus startā un teic, ka februārī Sočos būs nobriedis olimpiskajam zeltam.
Personiskie rekordi
– Kā nonāci pie Mihaila Arhipova, kurš līdz šim trenēja tikai skeletona braucējus?
– Ilgi domāju un meklēju, kā man treniņos līdz šim pietrūcis. No sirds novērtēju brāļu Dukuru attieksmi treniņos, vienam otru uzmundrinot un darot visu, lai abu rezultāti ietu uz augšu. Gatavību bez kurnēšanas un liekiem jautājumiem izdarīt visu, ko treneris ieplānojis. To es meklēju un arī atradu.
– Kas mainījies tavā sagatavošanās programmā?
– Tā ir krietni citādāka nekā iepriekšējos gados. Vairāk nekā jebkad bija vieglatlētikas un smagatlētikas vingrinājumu, ļoti daudz darba veltīts arī tieši mūsu starta specifikai. Es patiesi novērtēju iespēju gandrīz visu vasaru trenēties svaigā gaisā – stadionā vai pie starta estakādes ierīkotajā svaru zālītē. Tas procesu ļoti atviegloja.
– Dari visu to pašu, ko Martins un Tomass?
– Ir lietas, ko darām kopā, bet, kad viņiem ir specifiskie vingrinājumi skeletonam, tad es daru to, kas vairāk noder kamaniņu braukšanai. Shēmas ir līdzīgas, bet vingrinājumi atšķiras.
– Ko saka tavs ķermenis?
– Sākumā diezgan stingri brīnījās, bet, ja paskatās visus rādītājus, tad nekad neesmu bijis tik fiziski spēcīgs. Ar lēcieniem, barjerām man vienmēr gājis smagi, bet tagad jūtu, ka arī kājas sāk strādāt. Nebija viegli to izturēt, vasaras vidū mocījos ar sāpošām kājām, taču sapratu, ka nav kur atkāpties. Mainījām dažus vingrinājumus un rukājām tālāk. Arī svaru zālē ar tādiem smagumiem iepriekš nebiju strādājis.
– Sacensībās būs personiskie rekordi starta laikā?
– Neņemos teikt, cik daudz, bet noteikti būs labāk. Šobrīd par spīti visām slodzēm personisko rekordu starta estakadē jau izdevies uzlabot. Patiesību sakot, bija grūti noticēt, ka spēšu to vēl izdarīt. Liels nopelns arī manai sievai Marijai, kura palīdzēja saprast, uz kuru pusi vajadzētu skatīties un domāt. Viņa palīdzēja noticēt.
Gribētu turpināt arī pēc Sočiem
– Vai atlika laiks pievērsties arī kamanām?
– Mums ir nosacīti brīvas nedēļas, kad tikai pa vienam treniņam dienā, un tad arī padzīvojos pa darbnīcu. Kamanas uzbūvētas pilnībā jaunas, vecās šobrīd neaiztikšu, tās kalpos par atskaites punktu. Būvējot jaunās kamanas, centos tās pielāgot tieši Soču trasei, sakārtot aerodinamikas jautājumu, uzlabot aptecētāja formu, arī sliecēs un citos komponentos ir savas idejas. Šogad pirms sezonas ir tāda apbrīnojama miera sajūta. Citus gadus sirds bijusi karstāka, redzot, ka darbi neiet uz priekšu tik ātri, kā gribētos. Treniņu nometnē Lillehammerē daudz mēģinājām jauno tehniku. Darāmā vēl pietiek, bet par perspektīvām vairāk varēs spriest tikai pēc pirmajām Pasaules kausa sacensībām.
– Vai gatavojies ar apziņu, ka šī sezona tev būs pēdējā?
– Šosezon man ir mērķis un domāt par turpmāko nav laika. Zinu, kas tagad vēl jāpadara. Labprāt turpinātu startēt, bet esmu gatavs tikai darbam pavisam citā līmenī nekā līdz šim – ja pilnībā nodrošinātas finanses un ir iespējas īstenot idejas. Taču, ja būtu jādomā, kā savilkt galus, ko var atļauties un kam jāpaliek tikai iecerēs, tad gan vairs ne.
– Šovasar nodrošinājums bija optimāls?
– Visu nav izdevies paveikt un ne tik daudz tehnikas ziņā, bet gan ar cilvēkiem. Gribēju izveidot komandu, kas palīdzētu pilnībā nodrošināt katru nepieciešamo aspektu, bet tas palika tikai sapnis, kura īstenošanai nebija finansiālu un arī sadzīvisku iespēju. Esmu pateicīgs Miham un puišiem, ka viņi bija gatavi palīdzēt. Liels paldies jāsaka arī Dainim Dukuram, kurš man nāca pretī vairāk, nekā varēju iedomāties. Miham vēl neesmu samaksājis ne santīma, un tas man mazliet kremt. Vasaras sākumā ielikt fiziskās kondīcijas pamatus man palīdzēja arī Raivis Aršavskis, taču saprotu arī šī krietnā puiša ambīcijas, jo Latvijas basketbola izlase spēja viņu pienācīgāk novērtēt. Kad runa ir par nepilnām četrām minūtēm reizi četros gados, es ticu, ka ļoti noderētu arī trenera mentālā palīdzība, lai ieguldītais milzu darbs neizkūpētu kādas nepārdomātas niansītes dēļ, bet, kad par to ieminējos, daudzi tikai pasmīnēja. Zinu, ka pienāks diena, kad atradīšu laiku kopīgi iedzert labu tēju un klātienē pateikt paldies katram, kurš man palīdzējis.
– Treniņa laikā tu it kā izmeti, ka sudraba medaļu Sočos nebūtu gatavs ņemt. Vai tas liek noprast, ka mērķis ir vēl lielāks?
– Ticu, ka sportists pilnībā var būt apmierināts tikai uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Varbūt kāds samierinās arī ar ko mazāku, bet lieku roku uz sirds – tikai ne es. Tāpēc sudraba medaļu šodien neņemtu. Vēlos sasniegt visaugstāko un daru visu, lai tas izdotos.
– Kā tu novērtē mūsu kamaniņu stafetes komandas perspektīvu?
– Stafete ir lieliska disciplīna un vēl viena iespēja iepriecināt mūsu līdzjutējus. Ja man ļaus startēt stafetē, ar prieku to darīšu.
