“No soļankas kūkas līdz “Oero” cepumiem bekonā!” Spicākais eksperts virtuvē Rojs Puķe par uzdrīkstēšanos un jaunām garšām 8
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš 6. maija kanāla “RE.TV” ēterā Latvijas jaunākais ēdienu blogeris Rojs Puķe jeb vienkārši Pipars piedāvāja jaunu kulinārijas raidījumu “Pipars cepās”.
“Es ļoti ceru, ka kopā mums izdevās radīt cilvēkos vēlmi nevis cepties par dzīvi, bet cepties pie grila,” saka pats Rojs, kuram 16. dzimšanas diena vēl tikai šovasar, bet padarīto darbu kolekcijā jau krietni vairāk nekā lielai daļai jauniešu viņa vecumā – viņa bagāžā ir gan kulinārijas videoblogs, gan spicāko recepšu grāmata “Piparēdiens”, bet līdzās tam – arī aktīva iesaistīšanās labdarībā, par ko saņemts “Latvijas lepnuma” gods, un citas sabiedriskas aktivitātes, tostarp publiska vēstule prezidentam Egilam Levitam.
Plašāks ļaužu pulks tevi pazīst nevis kā cītīgu skolēnu, bet gan virtuves huligānu. Ko tas īsti nozīmē?
Daudziem cilvēkiem liekas, ka tad, kad tu ieej virtuvē, tur visam ir jānotiek kā pēc grāmatas. Ir konkrētas receptes, konkrēti instrumenti, kas jāizmanto, bet ar mani ir citādi. Man patīk huligānēt virtuvē, eksperimentēt ar ēdienu – taisīt tādas lietas, kuras īsti nevar atļauties cilvēki, kuri ir gājuši augstās skolās, piemēram, Mārtiņš Rītiņš.
Piemēram, pavisam nesen raidījuma ciklam “Pipars cepās” pagatavoju desertu – bekonā ietītus “Oreo” cepumus. Recepte radīja īstu vētru tviterī – daži pat sadusmojās, sakot, ka tā esot ēdiena izniekošana. Godīgi sakot, tas bija garšīgākais deserts, ko es jebkad esmu pagatavojis! Cilvēki domā stereotipos.
Ja kaut kas ir sāļš, tad tas nesader ar saldu. Bet reizē pastāv taču sāļā karamele, arī parastiem cepumiem bieži pievieno sāli, tikai cilvēki par to neaizdomājas. Viņi vienkārši izdzird vārdu “bekons” un “saldējums” un aiziet pa gaisu.
Tu esot sācis gatavot mammas iespaidā, virtuvē, kur viņa gatavo un fotografē ēdienu. Atceries, kas pamudināja diezgan agri pašam sākt gatavot un izgudrot savas receptes?
Mammai virtuvē palīdzēju jau no četru gadu vecuma – tur bija visādas kotletes, frikadeles, kartupeļu biezputra. Palīdzēju arī vecmāmiņai ķidāt asarus un citas zivtiņas – kādreiz man tās ļoti garšoja, tagad gan neesmu jūras velšu cienītājs.
Pirmā lieta, ko pats patstāvīgi pagatavoju, bija deviņu gadu vecumā, kad sapratu, ka vēlos nodarboties ar kulināriju, un iesāku pats savu blogu. Jau toreiz man šķita, ka kulinārija ir tāda universāla lieta, par ko cilvēki vienmēr vēlēsies kaut ko uzzināt.
Pirmais ēdiens, ko pagatavoju, bija lielās, plānās pankūkas, ko Amerikā dēvē par krepēm. Es visus savus gatavotos ēdienus pierakstu kladītē, un pēdējais ieraksts vēsta, ka tie bija gurķu un tomātu salāti ar jogurtu vakar brokastīs.
Kāds ir galvenais vadmotīvs, ko ievēro savās receptēs?
Galvenais princips ir tas, ka virtuvē nevajadzētu pavadīt vairākas stundas. Ēdienam jābūt ātri un garšīgi pagatavotam. Protams, tam jābūt arī ekonomiski izdevīgam. Man neliekas sakarīgi, ja tu iztērē 30 eiro ceptai pīles krūtiņai siera mērcē.
Man patīk, ka ēdiens ir pasniegts ātri, vienkārši un garšīgi – tādas ir arī manis radītās receptes. Bet tas nenozīmē, ka man pašam laiku pa laikam nepatīk paeksperimentēt ar sarežģītākām receptēm. Idejas vispār nāk ar laiku. Reizēm labākās idejas ienāk prātā naktīs – neguļu un domāju, ko rīt varētu pagatavot.
Kur smelies idejas? Piemēram, slavenajai soļankas kūkai?
Iedvesmojos no ikdienas dzīves. Idejas piespēlē arī vecāki. Soļankas kūkas ideja radās kādu rītu, kad man pateica: “Paskaties, tie trakie leiši ir uztaisījuši aukstās zupas kūku!” Es uzreiz devos uz veikalu, sapirkos želatīnu un braucu mājās gatavot soļankas kūku.
Īstenībā es diezgan daudz iedvesmojos arī vienkārši no ceļojumiem uz veikalu. Skatos, kam ir atlaide, sametu grozā visu kaut ko, un parasti tikai mājās domāju, ko no tā visa var uztaisīt.
Bet kas tev pašam garšo un negaršo visvairāk?
Laikam jau visvairāk garšo ogļhidrāti – visādas pastas, itāļu un japāņu virtuve: picas, pastas, suši, nūdeles. Divas lietas, kas man visvairāk negaršo, – visādas jūras veltes, izņemot lasi, garneles un tunci, un noteikti nenāciet pie manis ciemos ar aknu pastēti.
Ko uzskati par savu meistarstiķi?
Uzskatu, ka esmu burgeru eksperts, lai gan pašlaik jau mazliet esmu no tiem pagājis nost. Nesen īpašā projektā izbraukājām Latviju, ēdinājām ar burgeriem bērnus, rādījām, kā pareizi, garšīgi un veselīgi tos uztaisīt. Tomēr šobrīd esmu pievērsies grilētiem ēdieniem.
Raidījumā “Pipars cepās” rādīju cilvēkiem, kā izmantot grilu unikālos, foršos un garšīgos veidos. Grils ir universāla ierīce, uz kuras var pagatavot pilnīgi jebko. Bet cilvēkiem, pasakot “grils”, iestājas Marko Polo efekts – ja grils, tātad šašliks. Tomēr es cenšos pastāstīt, ka tas var būt arī pavisam citādi. Centīšos popularizēt Latvijā grila kultūru, parādīt daudzveidīgus grilēšanas paņēmienus un arī to, ka grilēšana var būt veselīga.
Tavos 15 gados tev jau ir blogs, grāmata, raidījums – kā jūties, domājot par saviem sasniegumiem?
Man ir prieks, jo man patīk tas, ko daru. Prieks, ka esmu paguvis izdarīt tik daudz. Man ir paveicies, ka man apkārt ir cilvēki, vecāki, draugi, kas palīdz – bez viņiem es pat nebūtu sācis. Piemēram, pirmo “YouTube” video ievietoju pēc kāda paziņas izaicinājuma, un tas tad arī bija pirmais impulss, kas mani noveda tur, kur esmu.
Enerģija darīt rodas no tā, ka daru to, kas man patīk. Uzskatu, ka tiem, kas, piemēram, vēlas nodarboties ar sportu, nevajadzētu kļūt par kalējiem. Ir jātiecas uz savu mērķi. Nedomāju, ka darbam ir jābūt kaut kam tādam, pēc kā vakarā tu atnāc mājās dusmīgs un esi laimīgs, ka vēl viena darba diena beigusies. Darbs ir jāizbauda, un es patiešām izbaudu šo kulinārijas lietu. Esmu saticis ļoti daudz foršu cilvēku, esmu iemācījies ļoti daudz foršu lietu.
Turklāt, to darot, tu pamanies palīdzēt arī citiem. Arī šobrīd labdarība tev ir aktuāla?
Noteikti. Labdarībā būs iesaistīta mana jaunā maiznīca, ko plānoju atvērt. Turpinām arī projektus, kas šajā ziņā mums bijuši iepriekš, piemēram, “Laba soma” (projekts, kurā iespējams iegādāties somas, ko apgleznojuši bērni, kuriem nepieciešama palīdzība, daļu iegūtās naudas ziedojot šiem bērniem) – šobrīd strādājam pie jauniem dizainiem. Es to daru, jo zinu, ka tas ir vajadzīgs, un tas ir tikai normāli.
Tikpat normāli ir būt sabiedriski aktīvam, piemēram, rakstot atklātu vēstuli prezidentam Egilam Levitam, lūdzot nepaaugstināt viņa algu?
Tas bija tāds mirkļa impulss, biju nedaudz sadusmojies. Un nebija tā, ka es biju vienīgais, kurš rakstīja vēstules. Nezinu gan, vai prezidents pamanīja šo vēstuli, bet atsauksme no cilvēkiem bija pozitīva, jutu, ka mani atbalsta. Protams, ja kaut kas tāds notiek, esmu gatavs iesaistīties atkal.
Ne katrs jaunietis tavā vecumā ir tik drosmīgs, lai pats pelnītu, nevairītos no publicitātes. Kādēļ tev tas izdevies?
Pieļauju, ka daudzi jaunieši neizjūt laiku tā, kā to izjūtu es, – man, iespējams, ir sajūta, ka laiks paiet nedaudz ātrāk, nekā tas šķiet maniem vienaudžiem. Daudzi manā vecumā domā – man ir tikai 15 gadu, man taču vēl ir par agru darbam, ko tad es savā vecumā varu izdarīt? Bet var! Gan 15 gados, gan deviņos. Es teiktu – vienkārši nevajag gaidīt, ir jārīkojas tepat un tūlīt. Naudu mēs varam atgūt, enerģiju arī – pagulēsi un tā atgriezīsies, bet laiks ir lieta, ko mēs nevaram atgūt.
Kā tu reaģē uz kritizētājiem un interneta komentētājiem? Tev tādu ir daudz!
Es daru savas lietas, viņi – savas.
Vai zini, ka runā kā pieaugušais?
Jā, to man saka bieži (smejas).
Saki, kur redzi sevi pēc, piemēram, desmit gadiem?
Domāju, nekur tālu no kulinārijas neiešu – tā vienmēr būs manā sirdī. Ja tā labi veiksies manai maiznīcai, pieļauju domu, ka turpināšu kaut ko darīt ar maizi. Maize vispār ir superīga lieta, ar kuru var darīt ļoti dažādas lietas. Bet nākotnē es vēlētos būt ēdienu kritiķis, nebūtu problēmu ar angļu valodu – runāju tajā diezgan labi.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Spicākais eksperts virtuvē.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez rīta kafijas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Patiešām lepojos ar savu recepšu grāmatu “Piparēdiens”.
Labākā izklaide?
Atrast jaunas garšas.
