Slepenā vienošanās 3
Kāpēc Staļins un Hitlers izlēma neaprobežoties ar tām pārrunām, ko risināja ārlietu ministri, bet gan satikās paši personiski? Raugi, starptautiskais stāvoklis Eiropā 30. gadu otrajā pusē bija izveidojies tāds, ka Vācijas un PSRS vadītāju satikšanās bija vienkārši neizbēgama. Pirms 2. Pasaules kara reāli pastāvēja rietumvalstu plāns savstarpēji sanaidot Vāciju un PSRS. Par to zināja arī PSRS vadītāji, un Staļins 30. gadu vidusdaļā centās izjaukt šos plānus. Sākot ar 1934. gadu, gan PSRS diplomāti, gan Vācijā ieradušies citi departamentu pārstāvji sāka meklēt iespēju nodibināt kontaktus ar Trešā reiha vadību.
Tas izdevās tikai padomju tirdzniecības pārstāvim Berlīnē Dāvidam Kandelaki, kurš spēja panākt privātu audienci pie Hitlera. Iespējams, šīs tikšanās laikā viņi izrunāja galvenos topošās jaunās slepenās vienošanās punktus, par kuriem Vācijas un PSRS pārvaldes speciālie orgāni vienojās 1938. gadā. Ģenerālo vienošanos par sadarbību, savstarpēju palīdzību un kopīgu rīcību, ko 1938. gada 11. novembrī parakstīja Vācijas gestapo šefs Heinrihs Millers un PSRS NKVD vadītājs Lavrentijs Berija, padomju arhīvos atrada pārbūves laikā.
Piemēram, 1. paragrāfā noteikts mērķis šai PSRS un Vācijas specdienestu sadarbībai: “…abu pušu drošībai un uzplaukumam, draudzīgai līdzāspastāvēšanai, vācu un krievu tautu draudzībai, savstarpējai sadarbībai, kas vērsta uz nesaudzīgu cīņu pret kopīgajiem ienaidniekiem, kuri īsteno plānveidīgu kara kurināšanas, starptautisko konfliktu un cilvēces paverdzināšanas plānu politiku”.
