III 7
Nacistu valsts aktīvi rīkoja konsultācijas laulību jautājumos, iepazīstinot līgavu un līgavaini ar “rases veselības pārmantojamību”. Tiesa, brīvprātīgi neviens nevēlējās apmeklēt šīs konsultācijas, tāpēc 1936. gadā tās kļuva par obligātu pasākumu pirms laulībām. Kāzu priekšvakarā topošie lauleņi saņēma izsaukumu ierasties veselības aprūpes nodaļā, kur atbilstoši “negatīvi iezīmēto personu” kartotēkai pārbaudīja, vai šis pāris nav radinieki. Ja radās aizdomas, līgavu un līgavaini speciālai izpētei izsauca uz pārbaudēm saistībā ar spēju radīt pēcnācējus. Ja radās kaut vai vismazākās šaubas par iespējamām pārmantojamām novirzēm, viņiem atteica tiesības laulāties.
Šai “tehniskajai apskatei” vajadzēja garantēt to, ka jaunais “laulāto seksuālais uzņēmums” darbosies valsts interesēs. Vīriešiem papildus vēl pārbaudīja viņu profesionālās iemaņas, sievietēm – spējas uzturēt mājas saimniecību un būt cienīgām mātēm. Ja ekspertīze deva negatīvu novērtējumu, ārsts varēja ieteikt līgavainim vai līgavai piemeklēt sev citu nākamo dzīvesbiedru. Taču pat šajā pārmantojamības aspektā veseli pāri nevarēja pilnībā droši rēķināties ar valsts atbalstu savām laulībām. Par necienīgiem varēja atzīt cilvēkus, kuriem ir kaut kādas hroniskas slimības, piemēram, nierakmeņi. Daudziem vispirms nācās veikt šo trūkumu novēršanas operācijas, un tikai tad varēja iegūt tiesības “laist pasaulē veselīgus pēcnācējus”.
Būtībā šie konsultatīvie punkti pārvērtās cilvēku selekcijas pirmās pakāpes iestādēs. Šeit ārsts bija pārvērsts jaunās ģimenes turpmāko likteņu noteicējā, un tieši ārsti Trešajā reihā kļuva par pirmo instrumentu, ar kura palīdzību nacistiem izdevās iekļūt cilvēku dzīves visintīmākajās sfērās. Turklāt jāpiebilst, ka krietna daļa vācu ārstu šo pienākumu pildīja pat ļoti labprāt un pēc 2. Pasaules kara neviens no PVT ārstiem nav tiesāts.
