No slepenajiem arhīviem. Nacistu sterilizētie 7
Nezināmais par zināmo – No slepenajiem arhīviem
Autors – Juris Aplociņš
Nacistu sterilizētie
Ādolfa Hitlera valdīšanas laikā Vācijā kopumā piespiedu kārtā sterilizēti aptuveni 500 000 vāciešu. Turklāt šai “operācijai” pakļāva ne tikai psihiski slimos, bet arī cilvēkus ar hroniskām slimībām un “morālo plānprātību”, pie kuriem pieskaitīja arī, piemēram, bērnus, kuri nobasto stundas skolā. 1933. gada 14. jūlijā nacisti izdeva rīkojumu “Par slimīgu pēcnācēju rašanās novēršanu”, kas kļuva par Vācijas sociāli demogrāfiskās politikas instrumentu. Kopš tā mirkļa varas iestādes varēja sterilizēt jebkuru režīmam sociāli nepiemērotu cilvēku, atklātus pretiniekus, homoseksuālistus, “seksuālos noziedzniekus un izvirtuļus” un pat tos, kuri krāpj savus laulātos draugus.
I
Nacisti acumirklī sarīkoja absolūtu teroru, uzsākot masveida sterilizāciju un pirmo divu gadu laikā pakļaujot tai vismaz 30 000 cilvēku. 1935. gada Nirnbergas rasistiskie likumi šo iepriekš ne gluži sakārtoto procesu jau ievirzīja organizētā gultnē, bet pilnībā šīs darbības legalizēja nacionālsociālistu partijas kongresā Nirnbergā 1935. gada 15. septembrī. Nacistu režīmam talkā nāca gūzma likumu, kas atviegloja iejaukšanās vāciešu intīmajā dzīvē ceļu: likums par sterilizāciju, likums par veselības aprūpes standartizāciju, likums par veselības aizsardzību, likums par laulību un tamlīdzīgi.
Šo likumu parādīšanās ielika pamatu tiesiskai sistēmai, kas ļāva nodalīt “vēlamu” un “nevēlamu” dzimumdzīvi. Kopš šā mirkļa ikviens, kurš neatbilda nacionālsociālistiskajiem priekšstatiem, nevis vienkārši zaudēja privātās dzīves neaizskaramību, bet viņu jebkurā mirklī varēja arestēt un sakropļot. Būtībā var teikt, ka Vācijā intīmā dzīve beidza pastāvēt kā tāda.
Lai sabiedrībā radītu nepieciešamo sapratnes atmosfēru, Jozefs Gebelss Nirnbergas likumu propagandai izmantoja kinofilmas, kas tajā laikā bija gluži jauna metode. Parādījās virkne atbilstošu filmu: “Tēva grēki” (1935), “Ar pārmantojamu slimību sirgstošais” (1936) un “Pagātnes upuri” (1937), kurās publikai rādīja ar pārmantojamām slimībām sirgstošu cilvēku dzimumdzīves šokējošās puses. Savukārt amerikāņu Disneja studijas ražoto animācijas filmu propagandiskās iespējas vienkārši apbūra gan Gebelsu, gan Hitleru, un tām Vācijā vajadzēja pildīt eigēnikas uzskatu ieborēšanu mazo vāciešu galvās.
Sterilizācijas process nemazinājās pat skarbajos kara gados, kopumā sasniedzot vismaz pusmiljonu upuru. Automātiski nešaubīgai sterilizācijai bija pakļauti cilvēki, kuri sirgst ar šizofrēniju, maniakālo depresiju, mantotu epilepsiju un dažādām smagas formas fiziskām kroplībām. Šajā kategorijā ietilpa arī aklie un kurlie, kuru vecākiem bijušas tādas pašas ligas. Turpat bija arī alkoholiķi un ar tuberkulozi, sifilisu un gonoreju slimojošie.
Nolūkā pamatot sterilizēšanas nepieciešamību Trešā reiha veselības aprūpes iestādes labprāt izmantoja jēdzienu “morālā plānprātība”, kam vajadzēja atbilst debilitātei, taču faktiski tas izrādījās visnotaļ izplūdis jēdziens, kļūstot par savdabīgu apkopojošo kategoriju, kam jākalpo to cilvēku vajāšanai, kuri neatbilda nacistu Vācijas sociālajiem tēliem. Plānprātīgi varēja kļūt cilvēki, kuru attīstība bija kaut kādā veidā bremzēta jau kopš bērnības vai arī tā ritēja visnotaļ normāli, taču cilvēki vienalga pārkāpa vispārpieņemtās uzvedības normas. Proti, plānprātīgo kārtā varēja iekļūt gan skolu bastotāji, gan tie, kuri naktī nespēja saturēt urīnu.
Izrādījās, arī 1. Pasaules kara invalīdi nebija vajadzīgi nacistu valstij. Nacistiem vispār neinteresēja apstākļi, kādos gūta trauma – viņi visus invalīdus bez izņēmuma apzīmogoja kā “sabiedriskos simulantus, kas saņem pensiju”. Sterilizēt varēja arī tos, kuri nebija “spējīgi uzturēt rentablu saimniecību, neapzinājās atbildību par tautas sabiedrībai noderīgu bērnu audzināšanu”. Faktiski ikviens, kurš nespēja pieņemt nacistu noteiktos uzvedības standartus, iekļuva attiecīgajā kategorijā, saņemot “morālās plānprātības” diagnozi.
