“No skumjām un dusmām nav jāvairās.” Agneses Zarānes proza 0
Agnese Zarāne ir jauna latviešu rakstniece, kas nupat nākusi klajā ar debijas grāmatu – romānu jauniešiem “Slīdošās kāpnes”. Kā tikt pie sava pirmā romāna? “Iesāku ar dzeju padsmit gadu vecumā. Pirms desmit gadiem iesūtīju savu pirmo garstāstu Jauno un iesācēju autoru semināram. Iesaistoties prozas meistarklasēs, pamazām sapratu, ka literatūra ir tā vieta, kur varu būt maksimāli godīga, veidot dažādus interesantus personāžus un attiecību līnijas.”
Agnese ir darbojusies TV un sabiedriskajās attiecībās, šobrīd strādā izglītības projektos. Par plāniem un attiecībām ar literatūru izjautāju, gaidot jaunos Agneses grāmatu projektus.
– Vai pašlaik strādā arī pie īsprozas grāmatas?
A. Zarāne: – Jā, tas būs īso stāstu krājums. Pirmo stāstu “Nūdisti” uzrakstīju pagājušā gada jūlijā, tas mani aizrāva, un sapratu, ka gribu turpināt rakstīt šajā žanrā. Līdz gada beigām uzrakstīju trīs stāstus, nosūtīju tos Literārajai akadēmijai un atsāku mācīties iedvesmojošās prozas meistarklasēs pie Janas Egles. Tā radās doma par stāstu krājumu.
– Ko tev nozīmēja uzrakstīt romānu? Kāda bija tava “rakstniecības rutīna”, lai to paveiktu?
– “Slīdošās kāpnes” sāku rakstīt pirms sešiem septiņiem gadiem.
Toreiz gribēju uzrakstīt darbu, kuru pati vēlētos lasīt padsmit gadu vecumā.
Man bija brīva vasara, tobrīd mani finansiāli ļoti atbalstīja vecāki, tāpēc varēju nopietni un mērķtiecīgi nodoties rakstīšanai. Rakstīju katru dienu vairākas stundas, bet vakaros lasīju dažādus garos romānus. Gribēju izveidot gaišu, taču ne māksloti pozitīvu stāstu par jauniešiem, un, protams, par to, cik tas ir izdevies, lai spriež lasītājs.
– Šķiet, ka iepazinos ar tevi tad, kad vēl rakstīji dzeju Dzejas meistardarbnīcās. Vai es ko jaucu? Esi pārmetusies uz prozu vai ko dari arī dzejas virzienā?
– Tieši šobrīd strādāju prozas virzienā. Vēl pirms pusgada rakstīju dzeju. Iespējams, ka migrēšana starp šiem diviem literatūras veidiem turpināsies arī nākotnē, lai gan jāatzīst, ka vairāk iederīga laikam jūtos prozas lauciņā.
– Iesaki, lūdzu, ko darīt, lai vienmēr būtu dzīvesprieks?
– Nedomāju, ka ir tāda viena dzīvesprieka recepte. Manuprāt, ir jāizdzīvo viss emociju spektrs. Nav jāvairās no nomāktības, skumjām, dusmām, bailēm un citām ne tik priecīgām emocijām, tieši otrādi – jāmēģina tās apzināties un pieņemt, lai arī pati zinu, ka tas nav viegli.
No personīgās pieredzes esmu iemācījusies, ka emociju slāpēšana var aizvest pie dziļākām psiholoģiskām problēmām.
Pati pusaudža gados un periodiski esmu piedzīvojusi depresīvus uzplaiksnījumus, un tas lielākoties noticis tādēļ, ka esmu būtiskas emocijas savā dzīvē noliegusi un gan ārēja, gan iekšēja spiediena dēļ darījusi lietas, ko patiesībā darīt nevēlējos. Tagad cenšos pieņemt gudrus un cieņpilnus lēmumus attiecībā pret sevi.
PROZAS ABC
Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Man patīk, ka Agnese meklē sevi īsajā stāstā un nebaidās no hemingvejiskas nepateiktības, vērpjot smalkas psiholoģiskas saites starp tēliem un notikumiem. Jo mūsdienu spēcīgais stāsts ir tāds, kurā ne tikai nav pateikts “līdz galam”, bet arī nav nekāda gala – tas var raisīt neizpratni, sašutumu, tajā var saskatīt absolūtu matērijas sairumu, bet tikpat labi pliks “vieninieks” ir daļa no pilna “simts”.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Agneses Zarānes jaunāko stāstu “Ārpus uztveršanas zonas”.
***
Trešdienas rīts atšķīrās no iepriekšējiem. Izejot no deviņstāvenes, Annija ievēroja apsarmojušas bērzu galotnes. Nav jau tā, ka sarma būtu kaut kas ikdienišķs vai nepamanāms, taču Annija bija pārliecināta, ka vēl pirms pāris nedēļām būtu ļāvusi skaistajai dabas parādībai aizslīdēt skatienam garām. Droši vien viņa pat nebūtu pacēlusi acis koku galotņu virzienā. Kālab gan, ja skatienu var piekalt zemei? Un kaut kur var doties, neredzot tālāk par savu degunu?
***
Viņa mēdza nepamanīt. Atmiņā bija palicis gadījums ar TV. Pirms Ziemassvētkiem Artis bija iegādājies jaunu, lielu plazmas televizoru. Iepriekšējais bija par trešdaļu mazāks un necils, turklāt viscaur melns. Jaunajam televizoram bija smalks, sudrabots rāmis. Sagaidot Anniju mājās, Artis demonstratīvi ieslēdza youtube kanālā ūdenskrituma ainu iespaidīgajā 4K izšķirtspējā. Putojoša balta ūdens siena, kas krita pār zaļi apsūnojušajiem akmeņiem, izstaroja nomierinošu efektu.
“Skaists ūdenskritums,” Annija garāmejot nevērīgi izmeta. Artis, pavisam apjucis, tovakar tā arī neatklāja, ka nopircis jaunu televizoru.
Pēc pāris dienām Annija piefiksēja, ka vairs neprot apieties ar pulti. Parasti viņa to darīja autopilotā, uzspiežot augšējo labo podziņu, taču šoreiz melnais ekrāns nereaģēja uz viņas uzstājīgajām, mehāniskajām kustībām. Pēkšņi Annija arī pamanīja, ka ekrāns ir kļuvis lielāks – tā, it kā tas būtu mājas telpaugs, kas cītīgas kopšanas un laistīšanas rezultātā nemanot paaudzies.
“Man jau likās, ka tu kaut kādā brīdī netiksi galā un iesauksies: O, tu esi nopircis jaunu pulti!” Pēc pāris nedēļām, kad viņi kopīgi bija iztukšojuši pudeli sarkanvīna, Artis mīļi ķircināja Anniju.
***
Arī ceturtdienas rīts izcēlās uz pārējo rītu fona. Nejauki smidzināja, Annija sajuta uzmācīgu drēgnumu un uzlika kapuci. Šorīt viņa pamanīja, ka deviņstāvu māju drūmais iekšpagalma asfalts ir izdangāts un atsedz skatam nevienādus akmeņus, bet trotuāra apmale pušumos atklāj savas ievainotās ribas – metāliskas savienojošas detaļas. Skats atgādina bieži interneta dzīlēs redzētos attēlus, kur rēgojās neglītas ķieģeļu mājas ar nolupušiem purniem un izdauzīti trotuāri. Šīs bildes rotāja paraksts krievu valodā: “Посмотри – как прекрасен мир без наркотиков.” Pamanījusi komisko līdzību, Annija nofotografēja iekšpagalma ainavu ar telefona kameru un kopā ar zīmīgo parakstu nosūtīja bildi Artim. Viņš atbildēja ar sejiņu atieztiem zobiem.
***
Skats bija aptuveni tieši tāds pats arī pirms dažām nedēļām. Kaut kas nolija pār Annijas vaigiem. Līdz pieturai viņa paspēja to noslaucīt un atvērt lietussargu. Viss bija riebīgi. Viņa drebinājās, aukstums iekodās kaulos, bet pirksti atgādināja mazas lāstekas. Tādās dienās visa uzmanība saplūda ap vienu drūmu domu kā tūristu grupas ap Melngalvju namu Vecrīgā. Pārējā pasaule atradās ārpus uztveršanas zonas.
***
“Tu esi mainījusies. Kaut kāda netipiski priecīga izskaties,” pusdienu pauzē atzīmēja Indra, Annijas enerģiskā kolēģe. Indra bija divdesmit gadus vecāka, vizuāli viņa mazliet atgādināja Annijas mammu. Annija tikmēr košļāja cīpslainu, asu cūkgaļas gabaliņu.
“Tu esi nokrāsojusi matus!” Annija mēģināja neuzkrītoši novirzīties no tēmas. Indras kādreiz pelēkbrūnie mati patiešām bija ieguvuši šokolādes brūnu toni.
Indra skaļi iesmējās. “Sirsniņ,” viņa neviltotā labsirdībā iesaucās, “es to izdarīju pirms divām nedēļām!”
“Jā, bet mēs jau tik bieži neredzamies!” Annija iebilda.
“Nu jā. Bet par tām pārmaiņām es no tevis izmakšķerēšu tik un tā. Vai tik tu… gadījumā neesi stāvoklī?” Annija norija pēdējo kumosu, ar salveti nosusināja taukainās lūpas un pieklājīgi uzsmaidīja kolēģei.
“Man jāskrien pārbaudīt e-pastu.” Tā nav tava darīšana, viņa labprāt būtu atbildējusi. Annija pat paguva mazlietiņ sadusmoties, taču drīz vien pārtrauca. Tagad es nedrīkstu uztraukties, viņa kušināja sevi. Man ir beidzot jādomā pašai par sevi. Annija devās uz kabinetu, kur absolūtā divvientulībā mierīgi nostrādāja atlikušo dienas daļu.
***
Piektdienas vakaram Artis bija sarūpējis sarkanvīnu. Annija kāri un skaudīgi noraudzījās uz apaļo stikla pudeli un rubīnsarkano šķidrumu tās caurspīdīgajās sienās.
“Kāpēc tu nopirki vīnu? Tu taču zināji, ka es nedrīkstu. Būtu labāk nopircis sev alu,” Annija pikti rezumēja.
“Piedod. Es aizmirsu. Stulbi.” Viņš uzlika plaukstas uz Annijas pleciem un noskūpstīja meitenes pieri. Viņa nopūtās un atslābināja plecus. Nu lai taču viņš dzer, Annija domāja. Katrs ar nedēļas saspringumu tiek galā savā veidā.
Vēl nesen viņa domāja, ka Dionīss ir labākais koučs pasaulē. Annija atcerējās sildošo, patīkamo kņudoņu un piedzīvojumu iekāri, ko būtu izraisījušas divas glāzes pussausa vai pussalda vīna ar augļu un plūmju garšu buķeti.
***
Tas notika pirms trim nedēļām. Artis atvēra ārdurvis, ielaižot nosalušo Anniju pār mājas slieksni.
“Nu, kā gāja pie ārstes?” Artis satraukti vaicāja.
“Labi.” Annija pasmaidīja.
“Ko nozīmē labi?” viņš raižpilni lūkojās, apķerot meitenes plecus. “Vai viņa kaut ko konstatēja?”
“Jā,” viņa rezumēja. “Viņa man izrakstīja antidepresantus. Un vēl šo to.” Artis nopūtās un apskāva viņu.
