Grausta atdzimšana: No skolas par viesnīcu, no kūtiņas par krogu! 0
Viesu nams “Meke” pie Tallinas šosejas Duntē ir ar savu neatkārtojamu vēsturi un veiksmīgu likteni. Kādreizējā skola, kas savulaik tika slēgta un ilgus gadus bija pamests grausts, piecu gadu laikā piedzīvojusi augšāmcelšanos, bet nu jau citā statusā.
Ar mācītāja svētību
Pirms 150 gadiem laikraksts “Mājas Viesis” ziņoja, ka Duntē ar mācītāja svētību un barona atklāšanu atvērts jauns skolas nams (ēka bija uzcelta jau 1867. gadā). Nelielā pamatskola ar laiku paplašinājās, un skolēnu skaits pakāpeniski pieauga līdz pat simtam, tādēļ pēc sešdesmit gadiem ēku pagarināja un piebūvēja otru stāvu.
Pagājušā gadsimta vidū mācību iestādei tika piešķirtas papildu telpas: bijušajā Duntes kroga stadulā pēc pārbūves ierīkoja sporta zāli, bet nespējnieku nama un pagastmājas telpas tika pārveidotas un pielāgotas internātam un skolotāju dzīvokļiem.
Taču arī Duntes pamatskolu, kurā mācīties skaitījās prestiži, tāpat kā daudzas mazās lauku mācību iestādes, piemeklēja skarbs liktenis.
Tiesa, to slēdza nevis tagadējās izglītības reformas laikā, bet jau padomju gados, kad 1981. gadā uzcēla modernu Liepupes vidusskolu (pirmos divus gadus tā bija astoņgadīgā skola), kurā apvienoja trīs ciema astoņgadīgās skolas: Duntes, Liepupes un Tūjas.
Ēkā jau auga koki
Pēc ilgiem pamestības gadiem Duntes skolas ēku, kurā mājvietu jau bija raduši jauni kociņi, 2014. gadā no bankas atpirka uzņēmīgi cilvēki – Daina un Aivars Sudrabi – un jau pēc pusotra gada te atvēra viesnīcu.
Tās nosaukums ir tāds pats kā krogam – “Meke”, ar kura izveidošanu no pagasta pašvaldības nomātā guļbaļķu ēkā (bijušajā kūtī) aizsākās Dainas un Aivara saimniekošana Duntē, turklāt ļoti veiksmīgi – 2013. gadā krogs tika nominēts Latvijas kultūras mantojuma balvai.
“Mekes” logo atveidota stilizēta āža galva, jo vācu valodā šis vārds nozīmējot āža balsi, Daina skaidro nosaukuma izcelsmi. Savukārt tepat, Liepupes muižā, vairāk nekā simts gadus četrās paaudzēs saimniekojuši vietējo ļaužu iecienītie baroni fon Meki. Tātad kūts + dižciltīga āža balss + labais barons = Meke.
Kūtiņa pārtop ceļinieku krogū
Kādreiz Sudrabi bijuši rīdzinieki, bet Daina uzskata – jo tālāk no Rīgas, jo svētīgāk. Kādu laiku dzīvojuši Carnikavā, bet aiz Tūjas sameklējuši brīvdienu māju. Braukājot pa Tallinas šoseju uz savu lauku namiņu, allaž noskatījušies uz vientuļo guļbūvi ceļmalā pie Liep-upes pagastmājas.
Aivars ieminējies, ka tā taču esot kā radīta omulīgam krodziņam, kur ziemā apstāties un iedzert kafiju ar balzamu. “Sākām interesēties un noskaidrojām, ka tas ir pašvaldības īpašums, kur glabājas malka.
Pašvaldība ierosināja: ja mēs uzceļam citu šķūnīti malkai, tad varam domāt par īres līgumu, noslēdzot to uz 30 gadiem,” stāsta Daina.
“Tā no 2011. gada esam atvēruši “Mekes” krogu. Vēlāk no Pociema atvedām guļbūves klētiņu, no kuras kāds saimnieks gribēja atbrīvoties. Tur notiek kāzu, bēru mielasti, jo mūsu nosacījums ir: krogam vienmēr jābūt vaļā, lai ceļinieks varētu būt drošs, ka viņš tiek gaidīts. Tā nu svinību klētiņa bija, bet gulēt nebija kur…”
Dzīves ceļu pagriezienos
Turpinot braukāt no Carnikavas uz Tūju, puskilometru attālāk no kroga Aivars pievērsis uzmanību pamestai garai koka mājai. Noskaidrojis, ka tā kādreiz bijusi skola.
“Tad saņēmām dzīves belzienu – nācās šķirties no Tūjas brīvdienu mājas. Pusgada laikā mums bija jāatrod, kur pašiem dzīvot, jo Carnikavas māju jau bijām atstājuši bērniem un negribējām pie viņiem atgriezties,” stāsta Daina.
“Tālākais notika ļoti strauji: 2014. gada septembrī šo māju nopirkām no bankas un 2015. gada martā iegājām izremontētā vienā ēkas daļā, kur vienmēr ir bijis skolas direktora dzīvoklis. Dzīvojot šeit uz vietas, remontējām visu pārējo ēku un 2016. gada 6. jūlijā jau atvērām viesnīcu. Vīrs visu organizēja, meklēja, veda, darīja, paveicās ar labiem amatniekiem no Tūjas – darbi ritēja vecmeistara Mārtiņa Kvieša vadībā.”
Vērtīgus padomus un palīdzību Sudrabi saņēma no ģimenes draugiem arhitekta Jāņa un Ilgas Dripēm, ar kuriem saskanēja vīzija, kādai vajadzētu izskatīties ēkai, saglabājot senatnes šarmu.
Ceļi saveda arī kopā ar mākslas darbu restauratori Dzintru Tenerovu (dzim. Šnori), kura ar prieku uzņēmās ēkā atrastās gleznas restaurāciju, jo pati, izrādās, šajā skolā mācījusies piecus gadus.
Viņas dzimtas saknes nākušas no Lembužiem, kur savulaik sākta burukuģu būvniecība. Pēc tam dzīves ceļi Dzintru aizveduši citur, bet savu 70 gadu jubileju viņa ļoti vēlējusies nosvinēt šeit.
Senatne satiekas ar mūsdienām
“Dzīve visu saliek pa plauktiņiem, nevajag nolaist rokas – vajag darīt. Tad viss notiek, un būs prieks gan pašiem, gan citiem. Un, ja vēl kāds atzinīgi novērtē paveikto, tad ir dūša strādāt,” teic Daina.
Ieejam kādreizējā skolā. Iepretī durvīm kāpnes ved uz otro stāvu. Tās ir ar dubultiem pakāpieniem, saglabājot arī oriģinālos bērnu solīšu nomīdītos pakāpienus.
Arhitekts Jānis Lejnieks žurnālā “Latvijas Arhitektūra” (raksts “”Mekes” viesnīcas mācībstunda” 2017. gada jūnija/jūlija numurā) uzsver gan saimnieku cieņpilno attieksmi pret vēsturiskajām liecībām, gan asprātīgus interjera risinājumus.
Piemēram, kāpnes no otrā stāva izgaismo Venēcijas lustrai līdzīgs gaismeklis, bet viesistabā uz sienas atstāts laukums ar raibu apmetuma kultūrslāni dažādos krāsu toņos.
Duntes skolas ēkas jaunie saimnieki visu centušies saglabāt un atjaunot, tostarp koka dēļu grīdas. Pirmā stāva vienā telpā ir komplektēti oriģinālie šīs ēkas dēļi, pārējos dēļus vākuši no apkārtnes mājām, kuras cilvēki likvidēja. Arī koka griesti atguvuši savu dabisko materiāla toni – baltā krāsa no dēļiem nomazgāta.
Otrajā stāvā, kur izvietotas guļamistabas viesiem, Daina rāda, kur ap skursteni bijis gaitenis un pārīšu stūrītis. Atverot durvis uz vienu no istabām, viņa teic: “Te skolas pēdējos gados bijusi dziedāšanas klase.” Kādreizējā lielā aktu zāle sadalīta, izveidojot omulīgas viesu istabas, bet bibliotēkas vietā tagad ir veļas noliktava.
Aivars Sudrabs atceras, ka remontdarbu gaitā meklējuši vietu durvīm starp telpām, un, atsedzot sienu, atklājās, ka tās izlīdzināšanai izmantota tobrīd pieejamā makulatūra: skolēnu glītrakstīšanas burtnīcas, grāmatvedības pieraksti u. tml.
Agrākais datējums ir 1832. gads, tātad pirms skolas dzimšanas. Šie papīri nebija redzējuši gaismu 152 gadus, tāpēc pēc restaurācijas arī tagad glabājas tumsā – biezos vākos, turklāt katrs senais rokraksts ielikts atsevišķā plēves “kabatiņā”.
Aivars divus šādus vākus atnesis parādīt: skatāmies 19. gs. pierakstus, kur atzīmēts, cik daudz piena savākts, citviet minēti dzimtu, dakteru uzvārdi u. tml.
Sudrabu ģimene ar šīm vēsturiskajām liecībām labprāt dalītos ar cilvēkiem, kas atnāktu savu dzimtu meklējumos vai gribētu izstrādāt diplomdarbu, pētot šīs vietas vēsturi. Daina teic: “Ja es būtu šejieniete, tas mani ļoti interesētu.”
Glezna ar vēstījumu
Remontējot skolotāju istabu, kur jumtam bija jānomaina sija, pažobelē starp dēlīšiem tika atrasta glezna – kā kapsula ar vēstījumu (gleznas otrajā pusē) nākamām paaudzēm, kas šeit kaut ko dara un remontē.
Arī 1927. gadā, kad skolas ēka tika paplašināta, šo gleznu bija atraduši pārbūves meistari un atstājuši savus parakstus. Restauratore Dzintra Tenerova uzskata, ka glezna tapusi pirms 1900. gada, par ko liecinot tinte un papīrs.
Gleznai paraksta nav, domājams, ka tas ir bijis kāds no skolmeistariem vai kāds apkārtnes cilvēks, kurš mācījies glezniecību. Kad skolas 150. jubilejā notika tās kādreizējo audzēkņu salidojums, viņi atcerējās, ka gleznā redzamā ūdens urga atgādinot to, kas agrāk tecējusi tepat, blakus skolai, līdz padomju gados tika veikta meliorācija.
Aizaugušo dūksnāju Sudrabu ģimene tagad ir iztīrījusi, veidojot acis priecējošu dārza ainavu.
Agrāk skolēni paši kurināja krāsnis
Apkārtnē redzamās mājas, kas tagad ir privātīpašums citiem saimniekiem, savulaik piederējušas skolai: internātskola meitenēm (kādu laiku tur bijusi arī nabagmāja), pirtiņa, kuru noteiktos izmantošanas laikos pirts dienā izmantoja gan skolnieki, gan skolotāji un viņu ģimenes, nereti izvērtās jaukā kopā būšanā.
Interesanti uzzināt, kā agrāk bija organizēta skolas dzīve. Pusdienot visi devās krietnu gabalu uz atsevišķu ēku, kas pēc tam bija zināma kā Minhauzena krogs (nodega 2001. gadā). Zēniem tur bija arī darbmācības nodarbību telpas.
Tualete atradās pie kūts: vienā pusē meitenēm, otrā – zēniem. Arī spalgā ziemas salā visi uz labierīcībām devās ārā. Tolaik skolēniem pašiem nācās veikt dažādus saimniecības darbus.
Piemēram, grāmatā “Dunte” minēts, ka 1897. gadā skolotāji Miķelis Štāls un Eduards Grēviņš pagastam tika lūguši algot kādu, kas veiktu darbus skolā, bet saņēmuši atteikumu, jo: “12–14 gadu veci skolēni līdz šim arvien bez piepūles paši sev ir pienesuši ūdeni no tuvās akas, pienesuši malku, izkurinājuši krāsnis un lampās petroleju ielējuši bez grūtībām”.
Pie viesnīcas piederas vēl vecā kūtiņa, kur kādreiz direktors turējis cūkas – arī par to vešanu ārā nācās rūpēties skolēniem. Kūtiņas ēkā pirms gadiem iespēris zibens, tā degusi, bet saimnieki atzīst, ka uguns baļķus ļoti labi iekonservējis. Aivars iecerējis sakopt arī šo ēku.
Liela ģimenes māja
Viesi, kas nakšņojuši “Mekē”, bijuši no dažādām pasaules malām, pārstāvēta nav vien Austrālija, Jaunzēlande, Ķīna, Japāna. Šogad bijis ļoti daudz vāciešu, igauņu, somu, lietuviešu, šveiciešu, holandiešu, brauc arī no Portugāles, Spānijas, Peru, Francijas un citām Eiropas valstīm.
Bet visvairāk esot mūsu pašu valsts cilvēku, īpaši vidēja gadagājuma ļaudis grib izrauties no Rīgas un, ja pašiem nav lauku īpašuma, tad atrod šādu viesnīcu ar “odziņu”.
“Mēs šeit pārdodam mieru un klusumu,” nosaka Daina. Šoseja, kas nav gluži līdzās, gan pēdējā laikā kļuvusi krietni skaļāka. Toties atpūta dārzā vai, iz-ejot uz balkona, ir idilliska.
Daina teic: “Māja ir liela, bet mums pašiem ģimene arī liela. Ziemā priecājos, ka ir atelpas brīži, jo viesnīcas noslogojums ir izteikti sezonāls, un tad biežāk atbrauc bērni un mazbērni, un katram ir sava istabiņa.
Tad mums šeit notiek mājas ballītes un tiek svinēti Ziemassvētki. Šī ir ģimenes māja, lolota, mīlēta, un tāda tā būs.”
