Kintija teic, ka labi zina, kādi priekšstati daždien ir par Tuvo Austrumu valstīm, bet viņai ir gluži cita pieredze. “Es esmu precējusies ar kristieti, tāpēc es nezinu, kā ir būt musulmaņa sievai. Libāna ir ļoti eiropeiska Tuvo Austrumu valsts. Nav jāapsedz seja vai jāievēro kāda stingra etiķete, taču, ja runājam par darba sfēru, tad, manuprāt, sievietes Libānā joprojām ir tādā stadijā, ka viņām vienmēr ir sevi jāpierāda. Tas nāk no aizvēsturiskiem laikiem, kad pārsvarā vīrieši strādāja un sievietes sēdēja mājās ar bērniem. Ikdienā to joprojām šad tad var just, proti, ka sievietes, kuras izlemj nesēdēt mājās ar bērniem, vienmēr par sevi cīnās.” 5
Kintijas istabā ir milzīgs plaukts, kurā rindojas arī no Latvijas vestās grāmatas. Daudzas arī par pavārmākslu, receptēm. Tiesa, Libānā pagatavot latviešu ēdienus ir sarežģīti, jo grūti atrast vajadzīgos produktus, un otrādi, tomēr saikni ar Latviju Kintija tur ciešu. Kintijas dzimtā puse ir Vecumnieku novada Skaistkalnes pagasts. Kintijas vecāki, māsa un brālis visi dzīvo Latvijā un, kā viņa saka, jau pieraduši pie Kintijas prombūtnes. “Man tomēr ir lielas cerības, ka kādu dienu atgriezīšos Latvijā,” Kintija saka, un abas pārrunājam to, ka Latvijā jau tagad dzīvo diezgan kupla libāniešu sabiedrība, kas varētu palīdzēt zemē iedzīvoties arī viņas vīram.
Bērni uz ielas
Dzīvojot Libānā, kas robežojas ar kara plosīto Sīriju, arī Kintija ir pieredzējusi un būtībā katru dienu redz, kā karš ielaužas kaimiņos. “Beirūtas ielās redzu, ka mazi bērni neguļ ne nakti, ne dienu, pārdod puķītes, košļājamās gumijas un paši varbūt ne šķēli maizes nav dabūjuši. Esmu bijusi uz pašas Sīrijas robežas. Ja brauc kopā ar vietējiem, protams, nekādu problēmu nav, taču, kad aizdodies, piemēram, uz Bekas ieleju, kas nav tālu no robežas, var redzēt, kā sīriešu ģimenes ar maziem bērniem guļ teltīs. Realitāte ir diezgan skarba, un lielākā daļa cilvēku to nemaz nezina un nav redzējuši.”
Arī Kintijas vīra vecāki ļoti labi zina, kas ir karš. Viņi pieredzējuši daudzus konfliktus – Libānas pilsoņu karu, zina, ko nozīmē sēdēt pagrabā, kad Beirūtā krīt bumbas. Vēlāk, kad ar liftu uzbraucam uz Kintijas vīra vecāku dzīvokli, kur, kā esmu jau brīdināta, būs klāts neaprakstāms, daudzu kārtu vakariņu galds, uzzinu, kā mazās Mias Sjennas vecmāmiņa Aida mierināja pagrabā sēdošo ģimeni, bombardēšanas starplaikos gatavojot maizē ietītas desiņas, ko Sirils un viņa brālis, dzīvodami ASV, joprojām lūdz atsūtīt pa pastu. Par laimi, kalns, kurā dzīvo Kintijas Libānas ģimene, bumbošanas laikā nav ticis skarts. Un šeit atceras arī kuriozu, kas spilgti raksturo pie konfliktiem pieradušo libāniešu attieksmi. Dažkārt tuvējo māju cilvēki esot iznākuši uz balkoniem skatīties, kā met bumbas citās pilsētas daļās. Un tad, ja tomēr nācies sēdēt pagrabos, tad daudzi nepacietībā gaidījuši, kad varēs atkal iznākt virszemē un iemalkot glāzi brīnišķa vietējā vīna un sarīkot dejas.
Bažās par Sīrijas varu
Pirms sēšanās pie galda ar Kintijas vīratēvu šķirstām lielu bilžu grāmatu, kuru viņš novietojis uz maza galdiņa. Tā ir Kintijas dāvana, un grāmatā foto liecībās redzams, kā Beirūta izskatījusies pēc pilsoņkara bombardēšanas un kāda tā ir tagad. “Krievija nerīkojās pareizi. Tā ir izvērsusi karu Sīrijā, lai atstātu pie varas Bašaru al Asadu. Pēc visa tā, ko esam pieredzējuši, pēc visiem nogalinātajiem cilvēkiem, bēgļiem… Kā tāds cilvēks jau sen nav cietumā, es tiešām nesaprotu,” saka daudz pieredzējušais kungs, kurš aktīvi seko līdzi ziņām. Aida man stingri noprasa, vai esmu par vai pret Asadu. Šajās mājās ir pret Sīrijas valdību un ar lielām bažām gaida, kā izvērtīsies turpmākie notikumi.
Čemali ģimenes mājās es uzzinu arī kādu interesantu lietu, kas raksturo libāniešu spēju paraudzīties uz dzīvi ar neaprakstāmu viedumu, proti, Kintija ievērojusi, ka libāniešiem patīk no rīta sagaidīt sauli un vakaros vērot to aizejam. Sagaidīt un pavadīt pilnu mierīgu dienu. Esot konfliktu ieskautiem un pašiem ar kara rētām, te dzīvo līdz galam, svin dzīvi ar pilnu spēku.
