No balkona vērot, kā riet saule vai krīt bumbas. Ciemos latvietes Kintijas mājās Beirūtā 5
Kad dodos pie Kintijas Eigminas-Čemali, Libānas galvaspilsētā Beirūtā lēnām satumst. Viņa ar ģimeni dzīvo ārpus centra, kur parastos apstākļos varētu nokļūt divdesmit minūšu laikā, taču satiksme ir tik blīva, ka Kintijas mājās ierodos ar stundas nokavēšanos. “Tas ir normāli, un ar to jau rēķinājos,” Kintija smaidot saka, kad satiekamies kāpņu telpā. Viņa iznākusi pretī un sagaida mani kopā ar savu meitiņu Miu Sjennu. Kintija ar Libānas ģimeni dzīvo augstā pakalnā, no kurienes paveras satriecošs skats uz naksnīgo pilsētu un Vidusjūras līci. Vakars ir samtains un silts, un Kintija, mani gaidot, ir nofotografējusi sauli, kā tā lēnām noriet ar zeltainu gaismu.
Kintija ir mana kolēģe – žurnāliste, taču Latvijā dzīvē nekad neesam tikušās. Viena otru atradām internetā, uzmeklēju viņu, “Latvijas Avīzes” kolēģu rosināta, tā kā Kintija ir strādājusi laikrakstā, tādēļ arī tikšanās ir divtik jauka un vienlaikus neparasta.
Grāmatas no Latvijas
Pirms sākam sarunu, izejam uz balkona, no kurienes paveras naksnīgā Beirūta. Tā izgaismotu namu logu un auto lukturu izraibināta, zum un pulsē zem mums un nekad tā īsti neiemieg. Kintija Libānā dzīvo jau vairākus gadus, un viņas stāsts ir filmas cienīgs – par apņemšanos, lielu gribasspēku un strauju dzīves pagriezienu. “Viss sākās tā,” Kintija šķetina notikumu kamolu no paša sākuma. “2001. gadā mācījos Latvijas Universitātē un man bija jānokārto angļu valodas eksāmens, bet to nespēju izdarīt un sapratu, ka man ir jāpārvācas dzīvot ārpus Latvijas, lai es kārtīgi varētu iemācīties angļu valodu. Nolēmu aizbraukt uz Ameriku un tā arī atpakaļ vairs neatgriezos.” Kintija ASV ne tikai ieguva augstāko izglītību žurnālistikā un vēlāk arī maģistra grādu sabiedriskajās attiecībās, dabūja darbu Merilendas universitātē, bet arī satika savu nākamo vīru, kurš ASV strādāja par ārstu. “Vīrs atgriezās Libānā, jo viņa darbs ir šeit. Sirils strādā Tuvajos Austrumos, dažādās valstīs apmāca kolēģus, kā lietot ginekoloģijas tehniku. Un arī es uz laiku pametu savu universitāti un pārvācos dzīvot uz Libānu,” stāsta Kintija. Tagad viņa savieno dzīvi starp ASV un Libānu.
Laikā, kad viesojos pie Kintijas, viņas vīrs Sirils ir komandējumā, bet mājās ir abi vīra vecāki – Aida un Bešars. Viņi dzīvo augšstāvā, un, kā saka Kintija, Libānā no vecākiem nekur tālu neviena jauna ģimene neaiziet – vai nu visi dzīvo vienā mājā, vai pāri ceļam. Kad sarunājamies, arī meitiņa Mia Sjenna, kurai maijā paliks četri gadi, ir augšā pie vecvecākiem.
