No “skābekļa pakas” – līdz priedei un eglei 0
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ, 21. martā, visa pasaule atzīmē Starptautisko meža dienu, kuras galvenais uzdevums ir stāstīt par meža nozīmi un iespējām, ko tas sniedz ikvienam cilvēkam jau no mazotnes. Par godu šai dienai AS “Latvijas valsts meži” bērnudārziem un skolām dāvinās “Skābekļa paku”, kas satur priežu sēkliņas, pamācības kociņu izaudzēšanai, kā arī ar klimatu saistītas spēles. Šo dāvanu saņems katra bērnudārzu un pamatskolas klase, kas 2021./2022. mācību gadā iesaistījusies vides izglītības programmās “Mammasdabas meistarklase” un “Cūkmena detektīvi”. Kopumā “Skābekļa pakas” līdz aprīlim saņems gandrīz 600 klases.
Stāda, pēta un rūpējas
“Cūkmens, var teikt, ir mūsu krusttēvs. Katru pavasari viņu gaidām ar diplomiem un pārbaudes uzdevumiem, bet rudenī – ar mācību materiālu somu,” tā Saldus bērnudārza “Graudiņš” vadītājas vietniece izglītības darbā Daina Voitāne.
“Cūkmena detektīvi” ir ekoprogramma, kuras uzdevums ir mācīt mazajiem atbildību pret vidi un vairot saprašanu par to, kas dabā ir vērtīgs un kas – lieks. Bērni kopā ar audzinātājiem soli pa solim detektīvspēles veidā atklāj dažādus meža noslēpumus, pirmajā mācību gadā apgūstot četras tēmas – “Meža netīrie noslēpumi”, “Cūkmenam pa pēdām”, “Mežs rotaļlietu kastē” un “Audzēsim skābekli!”. Otrajā gadā visi kopā dodas izzinošos piedzīvojumos – rudenī, ziemā un pavasarī.
Bērnudārzs “Graudiņš” programmas dalībnieku saimē ir jau ir vairāk nekā desmit gadus un lepojas arī ar Zaļo karogu. Tādēļ iesaistīšanās “Skābekļa pakas” programmā bijusi pašsaprotama, jo bērnudārzniekiem stādu audzēšana nav jaunums – kopā ar audzinātājām kociņus viņi audzē katru gadu – gan no ozolzīlēm, gan priežu un egļu sēkliņām. Bērniem procesa pētniecība ļoti patīk, turklāt reāla darbošanās ar mazo stādiņu nozīmē informācijas izlaišanu caur maņām un sajūtām, kuras paliks atmiņā uz mūžu. Turklāt “Skābekļa pakas” saturs uz koku audzēšanu ļaušot paraudzīties daudz profesionālāk.
“Pētniecība ļauj iepazīt dabu no cita skatpunkta. Ir reizes, kad kociņš ir aizgājis bojā, bet arī tā ir pieredze, tādēļ pieaugušajiem nevajag pa kluso apliet stādiņu, tā vietā jāļauj bērniem eksperimentēt un sajust notiekošo patiesībā. To, ko bērni vēlas, ļoti labi parāda viņu zīmējumi. Visos attēloti ziedoši dārzi, koki un pat mežs – tātad bērni vēlas zaļāku zemi,” tā Daina.
Viņa arī stāsta, ka bērni piedalījušies konkursā “No sēklas līdz galdam”, kas neizticis bez kurioziem. Kādas grupiņas sauklis bijis “Kā mēs neizaudzējām zirņus!”. Izrādās, dīgsti bijuši tik gardi, ka bērni pamazām vien tos noēduši un līdz gataviem zirņiem tā arī nav tikuši. Gūta mācība – jāmācās pacietība, tad būs gaidītais rezultāts.
Vecāki atbalsta un talko kopā
Daina arī stāsta, ka mazos bērnudārzniekus viņu centienos izzināt dabu atbalsta arī ģimenes. “Vecāki piedalās talkās, kurās ne tikai sakopjam apkārtni, bet arī stādām un kopjam kociņus. Pēdējos gadus neaicinām uz lielo sakopšanas talku, jo to darām ikdienā, bet gan aicinām piedalīties ar saukli “Iestādi savu koku!”. Ģimenes izvēlas kociņu, ko iestādīt dārzā vai parkā, un tad seko process, kas paliek bērnu atmiņā. Un vai savu stādīto koku varēs iznīcināt? Ir jāmāca bērniem – lai tiktu pie koka galda, vispirms ir jāizaudzē koks vai jāiestāda jauns nocirstā vietā. Labākais, ko esam dzirdējuši no vecākiem: “Pat vecvecāki ir iemācījušies šķirot atkritumus, jo mazais to vien dara kā saka, ka jāšķiro”, “Pēc dārziņa ņemsim maisu un iesim lasīt nomestos papīrus!”, “Būs jāstāda koks, braucam pirkt ābeli!”. Dārzeņus, kurus bērni paši izaudzē no sēklām, iestāda savos mazdārziņos un siltumnīcā, un ja jūs zinātu, cik gards ir pirmais tomāts, kurš ir sagriezts mazos gabaliņos, lai visiem grupiņā tiek! Kā garšo pirmā zemenīte, pirmā salātu lapiņa, pirmais lociņš! Bērni paši to redz, izjūt zemi savās plaukstās, ja vajag, arī nogaršo. Bet tā mēs iemācāmies cienīt dabu, jo daba ir tā, kas mūs baro, saudzē un lolo.”
Kā “izaudzēt” skābekli no sēkliņas?
Bet te būs ieteikumi tiem, kuri no sēkliņas grasās izaudzēt savu priedi vai egli.
Vēlamais sēšanas laiks – aprīlis vai maija pirmā puse. Sēklas jāsēj katra savā kastītē. Priede uzdīgs pirmā, egle – apmēram nedēļu vēlāk. Kastītes var būt jebkāda materiāla, bet apakšā jābūt caurumiņam, kur cirkulēt gaisam. Piemērotākā augsne ir kūdra, pirms sēšanas jāpārbauda, vai tā ir pietiekami mitra. Kad augsne sagatavota, jāsāk sēšana. Starp sēklām jābūt 2 cm atstarpēm. Ar pirkstu iespiež 1 cm dziļu bedrīti, kurā ieliek sēklu un uzmanīgi aizrauš ciet. Pēc iesēšanas ieteicams kastīti nobērt ar apmēram 1 cm biezu smalkas grants slāni. Tas atbaidīs dažas dīgstu slimības.
Vislabāk jaunie kociņi jutīsies istabas temperatūrā no +18°C līdz +21°C. Pirmajā nedēļā pēc iesēšanas kastīti var novietot kādā ēnainākā vietā, vēlāk tā jāpārceļ uz saulaināku vietu – vislabāk uz palodzes, lai dīgsti neizstīdzētu.
Pēc iesēšanas pirmās piecas dienas nevajadzētu raizēties par laistīšanu, tomēr jāraugās, lai kūdra neizkalstu. Pēc kociņu izdīgšanas laistīšana jāturpina pārdienās, raugoties, lai augsne būtu mitra visā kastītes dziļumā.
Pēc salnām, ap jūnija vidu, kastīte ar jau sadīgušajiem kociņiem jāiznes laukā, lai tie nekļūtu vārgi un izstīdzējuši. Priedes var novietot saulainākā vietā, egles – pusēnā. Arī pēc iznešanas laukā stādus jāturpina laistīt reizi divās trīs dienās.
Laistīšana pēc vajadzības un regulāra kociņu apraudzīšana jāturpina līdz pat oktobrim, kad laistīšana kļūs arvien retāka, jo kociņi gatavosies ziemošanai. Kastītes jānovieto uz zemes tādā vietā, kur tām nedraudētu, piemēram, uzbraukšana ar automašīnu. Ziemā nav jāraizējas arī par bargu salu vai biezo sniega kārtu. Kad sniega sega ir nokususi un kastīte jau redzama, īpaši darbi nav jāveic – tāpat kā iepriekšējā gadā ir jāraugās, lai augsne būtu pietiekami mitra un stādiņiem būtu pietiekami daudz gaismas.
Nākamajā pavasarī, kad pienācis stādīšanas laiks, jālūko īsta vieta. Priedes labprāt augs smilšainākā un saulainākā vietā, eglēm patiks mitrāka vieta. Stādīšanas vietā zeme apmēram 20 centimetru diametrā ir jāuzrušina, lai mazinātu nezāļu konkurenci. Izvēlētajā vietā ir jāizrok 20 cm dziļa bedrīte, tās apakšā esošo zemi sairdina, samaisa ar ūdeni, lai rodas dubļi, vēlams iemaisīt kādu sauju kompleksā minerālmēslojuma skābiem augiem. Tad notiek stādīšana – kociņam jāatrodas tikpat dziļi, cik tas ir audzis kastītē. Ņemot stādu ārā no kastītes, to nedrīkst ar spēku raut ārā – kociņš ir rūpīgi jāizņem kopā ar zemes pikucīti, kurā atrodas tā saknes, un jāiekārto jaunajā vietā.
Publikācija tapusi sadarbībā ar AS “Latvijas valsts meži”
