Latvijas mežos no skābekļa bada mirst egles 0
Pagājušā gada lietavu izraisīto plūdu dēļ šogad iet bojā pat veselas mežaudzes
Rēzeknes novada Gaigalavas pagasta meža īpašnieks Mārtiņš Armuška pavasarī pamanīja, ka mežs mirst – kalst, kļūst dzeltenas egles viņa īpašumam līdzās esošās AS “Latvijas valsts meži” (“LVM”) audzēs. Jūnijā dzeltēt sākušas jau paša egles.
Sācis pētīt un konstatējis, ka kalst arvien vairāk un skuju dzeltēšana nāk tieši no “LVM” audžu puses. Mēģinājis komunicēt ar “LVM” un pēc tam arī ar Valsts meža dienestu (VMD), lai noskaidrotu, kas ar mežu notiek un kā ar postu cīnīties, jo kalšana pamazām pārņēmusi aizvien jaunas platības no viņa 20 hektāriem (ir arī bērzi, apses un citi koki, bet tie nekalst), taču, viņaprāt, komunikācija īsti nevedās, tāpēc saimnieks aicināja palīgā “Latvijas Avīzi”.
Bažas par sērgu
Vairāk nekā stundu staigājam pa mežu, un man nav pamata neticēt tam, ko stāsta un rāda M. Armuška, kurš, starp citu, ir Gaigalavas pagastam piederošo mežu uzraugs, agrāk strādājis meža dienestā, mednieks. Īpaši saimniekam sāp sirds par paša un bērnu ap tūkstošgades miju stādītajam eglēm, kuras nu jau krietni paaugušās. Daļu no tām viņš jau nocirtis – lai dzelte nepārmetas uz vēl zaļajām eglēm. Bet vēl lielāku postu M. Armuška redz valsts mežā, kur kalst lielās priedes un drīz tās būšot derīgas tikai malkai.
“Tā nelaime ir sākusies no pagājušā gada rudens plūdiem, kādi šai pusē nav bijuši vismaz pēdējos simt gadus. Ūdens mežā stāvēja vēl ziemā, tikai decembrī aizgāja. Pēc tam vēl ilgi mežs smirdēja pēc puvuma. Maijā pamanīju, ka valsts mežā kļūst dzeltenas priedes, manā mežā visas egles vēl bija zaļas,” man stāsta un rāda M. Armuška. Patiesi, daudzas priedes ir ar dzeltenām skujām, daudzas ar skrajiem vainagiem, dažas jau nokritušas. “Zvanīju uzņēmuma “Latvijas valsts meži” plānotājam Edgaram Zapānam, kurš atbrauca un teica: “Ko tu! Kurš man atļaus stigot un cirst zaļas egles!”,” stāsta saimnieks.
Jūnijā M. Armuška pamanījis, ka ne tikai valsts meža egles dzeltē arvien vairāk, bet arī paša egles sākušas kalst, tāpēc uzaicinājis uz mežu “LVM” mežkopi Ludmilu Žukovsku, kura atbraukusi un solījusi rīkoties, uzaicināt meža patologu, lai konstatētu, kas par vainu.
“Mežkopei piekodināju, lai pasauc mani, kad patologs atbrauc. Bet neatbrauca. Atkal zvanīju Zapānam, kurš atbildēja, ka nav vērts neko darīt: “Es jau tādas egles iestigoju pie Lubāna ezera, bet priekšniecība neatļāva cirst.” Pa to laiku jau biju nozāģējis 200 savas stādītās, nu jau piecmetrīgās egles, lai slimība vai kaitēklis, vai kas tas būtu, neietu uz priekšu. Nocirstās egles tagad tur pūst, tās neatmaksājas pat malkai izstrādāt. Vietā stādīšu bērzus un melnalkšņus, kas ir izturīgāki,” stāsta meža īpašnieks.
Vienu brīdi licies, ka dzelte vairs neiet uz priekšu, bet rudens pusē process atsācies un nu jau dzeltējot ne tikai tās egles, kas pagājušajā rudenī bija ūdenī, bet arī tās, kas nebija un aug smiltīs, un dzelte ejot uz priekšu. M. Armuška uzaicinājis postu aplūkot VMD mežzini Baibu Apšenieci, kura arī pateikusi, ka te nepieciešama patologa apskate.
“Labi, mani zaudējumi ir daži tūkstoši plus neiegūtā nākotnes peļņa, kā arī ieguldītais stādīšanas, kopšanas un miglošanas darbs, bet ko zaudējam mēs visi, valsts – tie jau ir simti tūkstošu un varbūt pat miljoni. Bet “Latvijas valsts meži” neliekas ne zinis, netīra arī grāvjus, nevar piespiest mednieku kolektīvus, kam iznomā platības, izjaukt bebru dambjus. Šogad plūdi nav bijuši, bet daudzviet bebru dēļ atkal ir applūdis, grāvjos stāv ūdens, un mežs turpina iet bojā,” skarbs ir M. Armuška.
Pie visa vainīgi plūdi
AS “Latvijas valsts meži” noliedz slimību, nesaimnieciskumu un visā vaino plūdus. “Pagājušā gada lietavu izraisīto plūdu dēļ ļoti daudzi koki, pat veselas mežaudzes iet bojā. Lauksaimnieki plūdu sekas jau likvidējuši, taču meža apsaimniekošanā šis process norit krietni lēnāk. Koku bojāejas pazīmes bērziem parādījās vēlā pavasarī, kad daudzi bērzi uzplauka un tūlīt pat nokalta. Vasarā bojājumu pazīmes parādījās arī eglēm. “Latvijas valsts mežu” Ziemeļlatgales reģionā vien, kur apsaimniekojam 207 tūkstošus hektāru meža zemes, šobrīd jau ir sagatavotas un izstrādātas bojātu koku cirtes 1035 hektāru platībā – sanitārās kailcirtes un sanitārās izlases cirtes, lai novērstu koku un blakusesošo mežaudžu tālāko bojāšanos. Vēl izstrādi gaida 554 hektāri sagatavotu cirsmu, turklāt bojājumu apzināšana turpinās,” komentē AS “Latvijas valsts meži” Ziemeļlatgales reģiona meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs Dainis Rudzīts.
“Konkrētajā meža masīvā sagatavota sanitārā kailcirte 0,8 hektāru platībā, un bojātu koku cirsmu sagatavošana arvien turpinās. Apsekojot šo meža masīvu, mežkopis konstatēja, ka bojājumu intensitāte nav liela. Par ūdens noteces sistēmās konstatētajiem bebru dambjiem rakstiski tiek informēti medību tiesību lietotāji, lūdzot izjaukt dambjus un medīt bebrus. Liekais ūdens no meža tiek novadīts, un ūdens līmenis grāvjos un Mazičas upē šogad nav tik ievērojams, lai izraisītu meža bojājumus. Bojājumu iemesls visdrīzāk ir pagājušā gada plūdi.”
Skābekļa trūkums, nevis kaitēkļi
Jā, bet kāpēc tad konkrēti iet bojā egles? “Tā nav ne slimība, ne kaitēkļi, tāpēc nav jābaidās, ka kalšana pārvietotos. Tas ir skābekļa trūkums. Egle ir dzīvs organisms, elpo arī caur saknēm, bet ja divus mēnešus saknes ir zem ūdens un ūdens vietām bija pat pusotru metru virs zemes… Ja mēnesi un ilgāk saknes bijušas zem ūdens, egle var pavisam aiziet bojā, neatjaunojas, ja mazāk – divas trīs nedēļas –, tad var izdzīvot, bet dzeltē, cīnās, novājinās. Un tā patiešām var būt, ka dzelte var parādīties pēc vairākiem mēnešiem, kad bijuši plūdi,” man saka VMD meža patologs Vasilijs Kolačs.
Par konkrēto vietu mežzinim vajadzējis padot ziņu, un viņš būtu aizbraucis, lai ar meža īpašnieku izrunātos. Šogad V. Kolačs šādos izbraucienos pa Latgali, kur dzeltē egles, arī bērzi iet bojā, braucis ļoti daudz. Lubāna mitrājā, kur atrodas arī M. Armuškas īpašums, egles kalstot sevišķi daudz, jo tas pagājušā rudens plūdos īpaši pārplūdis.
“Šogad dzeltē tūkstošiem hektāru. Daudzi meža īpašnieki ir ārzemēs un nemaz nezina, kas ar viņu mežu notiek. Katra audze jāskatās individuāli, lai var pieņemt lēmumu: cirst nost vai atstāt augam,” iesaka patologs.
