“No sirds gribas to priedi”. Meža īpašnieks par saimniekošanu “ar rezervīti” 0
“Saimniekoju tā, lai vienmēr būtu kāda rezervīte. Ir jau pārdomas – vai nākamā paaudze to novērtēs? Šā vai tā, lēmums jāpieņem pašam,” secina Artis Taurmanis.
Iestājusies vasaras pauze
A. Taurmanis: Saimniekoju Ziemeļvidzemē. Man pašam īpašumā ir mantots mežs, ir pirkts, ir tāds, kas pret traktora motoru iemainīts.
Šobrīd zāģbaļķu iepirkšana gan pie mums, gan Igaunijā pārtraukta. Situācija tāda pati, kāda bija 2008. un 2009. gadā.
Optimisti spriež, ka tas ilgs divus trīs mēnešus un ka tā ir tikai tāda ikvasaras apstāšanās. Taču šogad pēc zāģbaļķiem nav pieprasījuma no Eiropas puses, tāpēc grūti pateikt, kas būs tālāk.
Šajā laikā mēģinām dabūt pasūtījumu tur, kur to darbu vajag, – pie tiem, kas strādā Skandināvijas virzienā. Vienīgais, kam tagad noiets vietējā tirgū, ir malka, jo ziema tomēr būs. Cena malkai salīdzinājumā ar pavasari mazliet ir kritusies. Varbūt tā kritīsies vēl.
Ir jābūt rezervītei
Ja kooperatīvs darbojas meža īpašnieka interesēs, ja tas nav plēsonīgs, tad meža īpašniekam ir būtiski iestāties tādā kooperatīvā. Taču, ja kooperatīvs domā tikai par savu naudas plūsmu, tad meža īpašnieks, pabijis kādu laiku šajā kompānijā, mēģinās tikt laukā.
Piekrītu – jā, kooperatīvs ir viena no uzņēmējdarbības formām, jā – nauda algām un attīstībai vajadzīga, taču tas nedrīkst savā darbībā akcentēt ātras un pēc iespējas lielākas peļņas gūšanu.
Jo nelielam meža īpašniekam mežs, visticamāk, ir vienīgais finansiālais drošības spilvens. Ja no meža vienā reizē paņems maksimālo, tad tur paliks vien tukša vieta, un nevar jau zināt, kā tā atjaunošana izdosies.
Ir jau arī tāda pieeja – labs mežs tas, kas bankas kontā. Bet, kad konts tukšs, tad tomēr ir jābūt kādai rezervītei. Es domāju gan par privātajiem mežiem, gan valsti. Saimniekoju tā, lai vienmēr būtu kāda rezervīte. Ir jau pārdomas – vai nākamā paaudze to novērtēs? Šā vai tā, lēmums jāpieņem pašam.
No kā tad dzīvosim?
Tas jaunais mežs arī jādabū, lai tas augtu. Tāpēc ir jāizvērtē attiecības starp mežsaimniecību un medību saimniecību. Tas ir viens no ļoti smagiem jautājumiem.
Divreiz palielināt licenču skaitu medniekiem, un jautājums atrisināts? Tam varētu piekrist, jā… Bet, kad pie tevis atnāk kukainīšu pētītājs, dabas aizstāvis, tas jaunais bērns, kas tikko universitāti beidzis, tad ir citas runas un aiz viņa stāv lieliski organizēta saime.
Taču, neskatoties ne uz ko, medījamo dzīvnieku daudzums noteikti ir krietni jāsamazina.
Ir jau tagad pieejami labi jaunaudžu aizsardzības līdzekļi, bet tie ļoti dārgi maksā – viena kanniņa ap 100 eiro. Mazai saimniecībai to grūti atļauties. Ja laukos cilvēks nopelna kādus 600–700 eiro mēnesī un viņam tai jaunaudzei tikai aizsardzībai vien vajag 200–300 eiro gadā, tā jau ir problēma. Un ar visu to jau nav garantijas, ka kociņus nenopostīs.
Mums valstiski vajag domāt, no kā tad mēs dzīvosim. Vai no medībām vai no koksnes?
No sirds gribas to priedi
Mazliet iestādu arī priedi. Labi apzinoties, ka to, visticamāk, apēdīs… Es esmu naivs – es no sirds gribu to priedi, tāpēc veidoju mistraudzi. Vienu vagu ar priedi, vienu – ar egli. Vai arī sastādu egles un kādu laukumiņu iesēju arī priedi, kaut kas jau izdzīvos.
Savā laikā esmu saņēmis goda rakstu par perfektu priežu audzi, bet tagad man tanī vietā diemžēl aug bērzu retaine. Tikai tāpēc, ka alnis visu noēda un tad nāca no apakšas bērzi, un kaut kas jau tajā vietā bija jāaudzē.
Turklāt kurš katrs koks jau neaugs tur, kur to iestādīs. Ir vietas, kur egle neaugs tāpēc, ka tur augsne ir nabadzīga, jo savulaik priedi, bērzu izcēla ārā, visu laiku tikai cists, cirsts un cirsts, un mežs tad atjaunojas no sakņu atvasēm, tas vairs nav no sēklas audzis. Ja to priedi apēd, priede panīkst, tad tāds – kaut kāds – bērzs uznāk augšā. Ceru, ka pēc kādiem piecdesmit gadiem maniem bērniem pietiks prāta to izlīkušo, sliktās kvalitātes bērzu audzi nocirst un pamēģināt vietā stādīt priedi! Bet tam visam jābūt finansējumam. Tas prasa naudu.
Tur jau ir tas stāsts – valsts mežos nenoliedzami ir lielāka naudas plūsma: vienā vietā apsmērē priedi, otrā vietā apsmērē, trešā vietā apsmērē… Alnis iet, iet, iet – iziet tam visam cauri, līdz nonāk pie mazā zemnieciņa mežiņa, kurš nevar atļauties savu audzi apsmērēt, un tad alnis to audzi apēd. Un – āmen! Var jau censties biezāku audzi audzēt, brikšņus, bet priedei jau vajag gan telpu, gan gaismu. Ja tu nekopsi, nekā prātīga nebūs. Un, kā tik izkopj, tā – ku-kū. Tas nu tā ir.
Mežs visu laiku pulsē
Es katrā ziņa atbalstu iespēju jaunaudžu kopšanai izmantot Eiropas naudu. Vajag to darīt, kamēr vien tāda iespēja ir. Taču ir arī cilvēki, kuri to nedara, jo tas ir koks ar diviem galiem. Ja tu izkop visu pēc noteikumiem, kas jāievēro, ja raksti Eiropas projektu, tad var sanākt, ka tie palikušie kociņi pēc kopšanas tiks apēsti. Tu būsi uztaisījis audzi kā bildi, bet pēc divi gadi atnāks alnis un sacīs: paldies, bija garšīgi! Kas tad labāk? Ja tev vispār nav nekā vai tev ir štruntīga audze, bet ir? Varbūt pēc kādiem pieciem gadiem aļņu vai staltbriežu blīvums tomēr būs mazāks. Varbūt tos kokus vēl varēs noķert, varbūt palaist augšā kaut kādu bērzu, varbūt kaut kādas citas sugas būs pamainījušās izdzīvot. Mežā visu laiku viss pulsē, viena suga apsteidz otru, kaut ko pazāģē ārā, kaut kas nāk vietā. Tas pats bērzs, ja to pačubina, ienāk egle apakšā. Tikai tam jāseko visu laiku.
Ar skepsīti mazliet
Lielāko darba dzīvi nostrādāju citu pakļautībā. Tagad esmu pats par sevi, kā māku, tā cīnos. Uzraugu arī citu īpašnieku mežus. Nodrošinu darbu sev un vēl septiņiem cilvēkiem.
Dažādas situācijas ir bijušas… Esmu daudz punu ieguvis un kūleņus metis, kļuvis tāds, ar skepsīti mazliet, tomēr man ir prieks strādāt – ja tu neesi tikai pakāpiens kāda cita biznesa ķēdē, tad ir kārtībā.
Artis Taurmanis
* Dzimis 1966. gadā Alūksnē.
* Kā mežsaimniecības inženieris beidzis LLU Meža fakultāti.
* Līdz 1999. gadam bijis mežzinis, vēlāk iecirkņa meistars, pēc tam vadījis mežizstrādi privātfirmā.
* Alūksnes novada Zeltiņu pagastā apsaimnieko 200 ha meža. Šobrīd – privātuzņēmējs, nodrošina darbu septiņiem cilvēkiem. Uzrauga arī citu īpašnieku mežus.
* Pērn piedalījies konkursā “Sakoptākais mežs” un par gudru saimniekošanu saņēmis meža nozares balvu “Zelta čiekurs”.
