No sēklas līdz eksportam – vienota komanda 0
Piektdien Jelgavas pilī, Latvijas Lauksaimniecības universitātes aulā notika svinīga meža nozares gada balvas “Zelta čiekurs” pasniegšana. Šajā dienā meža ļaudis godināja cilvēkus, kuri savus spēkus veltījuši meža audzēšanai un kopšanai, izpētei un pārstrādei, strādājot ne tikai nozares, bet visas Latvijas labā.
Ar lepnumu par pagājušajā gadā sasniegto eksporta rekordu klātesošos uzrunāja Latvijas Kokrūpniecības federācijas valdes priekšsēdētājs Juris Biķis, kurš uzsvēra, ka šādi panākumi iespējami vien tāpēc, ka visa nozare – no sēklas līdz eksportam – strādā kā vienota komanda.
Nominācijā “Par mūža ieguldījumu” “Zelta čiekuru” saņēma: Juris Spāre, Regīna Ivbule, Rudīte Kušķe, Juris Ķeviņš un Līgonis Bambe. Nominācijā “Par ilgtspējīgu saimniekošanu” – Dzintars Laivenieks, bet laureāta diplomus saņēma Guntis Grīnšteins un Valdis Viesturs Dreimanis.
Nominācijā “Par ieguldījumu zinātnē” “Zelta čiekuru” saņēma Dr. silv. Āris Jansons, bet laureāta diplomu – Kārlis Būmanis un Jānis Kivilands.
Nominācijā “Par inovatīvu uzņēmējdarbību” “Zelta čiekuru” saņēma SIA “Kurekss”, bet laureāta diplomus – SIA “Niedrāji MR” un SIA “Elīza-K”.
Vieds kā Zālamans
Juris Spāre ir atjaunotās Latvijas valsts arodbiedrību veterāns, kurš nogājis ceļu no neatkarīgās Latvijas Meža nozaru arodbiedrības dibinātāja līdz priekšsēdētājam, taču ilgus gadus pielicis savu roku arī koksnes žāvēšanas tehnoloģisko procesu automātiskās vadības iekārtu izstrādāšanā.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības valdes priekšsēdētājs Pēteris Krīgers:
“Juri Spāri pazīstu jau pāris desmitus gadu. Viņš vienmēr ir suģestējis ar to, ka jebkurā situācijā spēj būt kolosāli mierīgs, nosvērts un pat ļoti pretrunīgos brīžos spēj pieņemt apsvērtus lēmumus. LBAS valdes sēdēs, kur parasti notiek karstas diskusijas un sastopas pretēji viedokļi, viņš ir kā viedais Zālamans.
Kad no strīda, šķiet, nav izejas, Juris ceļas kājās un teic: “Pag, pag, es domāju, ka šo viedokli iespējams formulēt arī citādi.” Un tas bieži izrādās visiem saprotamākais un pieņemamākais risinājums. Es viņu par šo mieru varu tikai apskaust.”
Meža meita
Regīnas Ivbules profesionālā pieredze meža stādmateriālu audzēšanā ir ļāvusi strauji attīstīties Pļaviņu kokaudzētavai.
“Latvijas valsts mežu” struktūrvienības “LVM Sēklas un stādi” direktora vietniece Irēna Aleksejuka: “Regīna Ivbule ar izciliem panākumiem vadījusi gan mežizstrādes brigādes, gan kokaudzētavas darbu. Mācējusi no mazas sēkliņas koku izaudzēt, kopt to un arī nocirst. Zinoša, saprotoša, iejūtīga, patiesa, rūpīga, īsi raksturojot – dzīves gudra meža meita, kurai nekad nav bijis vienalga, kas un kā notiek meža nozarē. No Regīnas nav skanējusi atbilde: nezinu, nevaru, nav laika, nav iespējams. Parasti viņa teikusi: padomāšu, kā labāk, un izdarīšu.”
Vērtīgu ideju tīrradnis
Līgonis Bambe devis būtisku ieguldījumu meža sēklkopībā un selekcijā, zinātniskās izpētes mežu apsaimniekošanā, kā arī medību zinātniskajā izpētē.
Edgars Šmaukstelis, Valsts meža dienesta meža pētīšanas stacijas direktors: “Līgonis ir viens no Latvijas mežsaimniecības tīrradņiem. Visu mūžu veltījis mežam, strādājot dažādos amatos, bijis arī Teiču Valsts rezervāta direktors. Arī šodien jau cienījamos gados ir pārbagāts dažādām idejām, sabiedrisks un joprojām strādā – palīdz meitai veikt zinātniskos novērojumus.”
Ar Dieva dotu talantu
Rudīte Kušķe ilgus gadus bijusi VMD personāla daļas vadītāja. Gājusi cauri visām nozares reorganizācijām, strādājusi kopā ar visiem bijušajiem meža ministriem un Valsts meža dienesta vadītājiem.
Andis Krēsliņš, VMD ģenerāldirektors: “Laiku, ko viņa ir pavadījusi Valsts meža dienestā, varētu nosaukt par Rudītes ēru. Viņai ir Dieva dots talants, tāpēc Rudīte Kušķe bija īstais cilvēks īstajā vietā. Gados gūtā pieredze darbā ar cilvēkiem vienmēr palīdzēja atrast pareizos vārdus jebkurā laikā, ikkatrā situācijā. Viņa vienmēr gribēja, lai viss notiktu taisnīgi, lai nevienam netiktu nodarīts pāri. Protams, ne vienmēr tas bija iespējams, jo darbs ir darbs. Pavisam noteikti – bez Rudītes Valsts meža dienests nebūtu tāds, kāds tas ir patlaban.”
Arī zarus var pārvērst naudā
Juris Ķeviņš, meža izstrādes inženieris, strādājis Limbažu mežrūpniecības saimniecībā, Mežsaimniecības problēmu institūtā, Zinātnes un ražošanas apvienībā “Silava” un privātajā biznesā. Ieguvis tehnisko zinātņu kandidāta grādu un inženierzinātņu doktora grādu, vienmēr bijis saistīts ar tehnikas uzlabošanu un progresīvu tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu. Īpaši pārstrādes jomā, lai no meža kopšanas un mežiz-strādes atliekām efektīvāk varētu iegūt vērtīgu kurināmo. J. Ķeviņš: “Kādreiz ciršanas atliekas mežā sadedzināja, laižot siltumu gaisā, tagad kurināmā ražošanā izmanto ne tikai zarus, bet pat mellenājus un brūklenājus.”
Visa pamatā – kopšana
Meža īpašnieks Dzintars Laivenieks apsaimnieko 200 ha meža. Kādreiz par sertifikātiem privatizējis ar krūmiem aizaugušas zemes, prasmīgi kopjot, izveidojis uz tām bērzu un egļu audzes.
Dz. Laivenieks: “Es parasti pierakstu, ko mežā esmu darījis. Šie vērojumi noder arī citiem meža īpašniekiem. Pēdējie septiņi gadi mežam bijuši ļoti labvēlīgi, un egles jaunaudzēs gadā paaugušās par metru, bet gadskārtas briestaudzēs pieaugušas par centimetru.”
Mežsaimnieks uzsver, ka kopšana ir meža audzēšanas pamats. Ja jaunaudzes vairākas reizes izkops, tad var gaidīt, ka krāja būs lielāka par vidējo un zāģbaļķiem būs pavisam cita kvalitāte. Dz. Laivenieks: “Man bija iespēja pamērīt un salīdzināt ražu, ko ieguva no kopta un nekopta meža. Tā bija aptuveni vienāda, taču naudas ziņā no kopta meža īpašnieks ieguva trīs četras reizes vairāk.”
Mežs nav bezriska investīcija
Mežsaimnieks jau ceturtajā paaudzē Dr. silv. Āris Jansons ir Latvijas valsts mežzinātnes institūta vadošais pētnieks meža selekcijā un meža atjaunošanā, Meža fakultātes docents. Āris uzsver – arī zinātnes laukā viens nav karotājs, tāpēc priecājas, ka izdevies izveidot saliedētu komandu. Ā. Jansons: “Šobrīd novērtējam ledlaužu bojājumus Austrumlatgalē un mēģinām saprast, vai varam par šo iespējamo risku sagatavot kādas prognozes. Strauji mainoties klimatam, meža īpašniekiem jāpierod pie domas, ka mežs nebūt nav bezriska investīcija.”
