“Ārprāts, kam pieder valsts.” Saruna ar aktieri Arturu Krūzkopu 3
Latvijas Nacionālajā teātrī 7. februārī pirmizrādi piedzīvos Zigfrīda fon Fēgezaka “Baltiešu gredzens”. Dramatizējuma autore Inga Ābele, režisors Viesturs Kairišs. Galvenajā – vācbaltu dzimtas pēcteča Aurela – lomā ARTURS KRŪZKOPS, kurš pēdējā laikā publikai palicis prātā ar tādām spilgtām lomām kā naivais ideālists, dieva dotais cilvēciņš kņazs Miškins “Idiotā”, lētticīgi greizsirdīgais Mazbērzu kalpotājs Brencis “Trīnē” un neprātīgas kaisles pārņemtais karalis Hērods Antipa “Salomē”.
Zifgrīds fon Fēgezaks (1888–1974) ir Vidzemes muižnieku dzimtas – fon Kampenhauzenu atvase. Studējis vēsturi Tērbatas, Heidelbergas, Berlīnes un Minhenes augstskolās. Pēc aizbraukšanas no Latvijas 1914. gadā strādājis kā žurnālists un kara korespondents. Sarakstījis vairāk nekā trīsdesmit romānu, arī divas lugas – “Mirusī pilsēta” (1923) un “Cilvēks krātiņā” (1926). Popularitātes ziņā “Baltiešu gredzenam” (vācu nosaukums “Baltiešu traģēdija”) seko romāns “Rijīgā māja” (1932).
Romāns “Baltiešu gredzens” ir četru nelielu romānu tetraloģija, un izrādes pamatā ir tā ceturtā daļa “Pēdējais cēliens” (latviešu versijā “Baltiešu mijkrēslis”), kurā darbība notiek 1939. gadā, kad tā galvenais varonis Aurels pēc pasaules klejojumiem atgriežas mājās.
Izrādes pieteikumā sacīts – mēs neesam tikai mēs, jo dzīvojam un topam citiem līdzās. Vairāku gadsimtu garumā – līdzās vācbaltiem, aizgūstot viņu dziesmas un daudz ko citu. Retrospekcija no Aurela bērnības līdz 1939. gadam dos iespēju iepazīt vairāku muižu ļaudis un viņu likteņus, bet vispirms – ļaus ieraudzīt Latviju un tās lauku ainavu no vācbaltu – nogrimušas un izzudušas Atlantīdas – skatpunkta.
– Artur, ar kādām acīm jūs verat šo stāstu?
A. Krūzkops: – Man vienmēr bijis interesanti lasīt par to laiku, skatīties filmas, lai saprastu, kas īsti toreiz notika. Pēdējos gados, kad profesionāli jūtos ar kājām stabili pie zemes, man pašam katrā darbā nozīmīgi atrast, kāpēc tieši man, Arturam Krūz-kopam, ir svarīgi tajā būt un ko, uzkāpjot uz skatuves, caur izrādi vēlos pateikt cilvēkiem.
“Mežainī”, piemēram, man nav tik būtiski, ko par manu veikumu saka kritiķi, vēlos izstāstīt pēdējā partizāna Jāņa Pīnupa stāstu un izjust, kā publika, tajā iegrimusi, klausās. Zigfrīda fon Fēgezaka, šī brīnišķīgā vēsturnieka, grāmatu “Baltiešu gredzens” vispār nevar nopirkt, vienīgi izķert bibliotēkās. Vasarā man laimējās ielūkoties romāna ceturtajā daļā “Baltiešu mijkrēslis”, kura ir pamatā izrādei. Tajā dominē mīlestība, taču uz ārkārtīgi saistoša, skaudra un neviennozīmīga vēstures fona.
– Kas ir jūsu atveidotais varonis Aurels?
– Vācbaltiešu dzimtas pēctecis, kura vecāki izrādes darbības laikā jau miruši. Jaunībā aizbraucis uz Vāciju, kur nav radis miera, Aurels devies uz Dienvidameriku, izklejojies pa pasauli kā misionārs un mūziķis un nu šausta sevi, ka piecdesmit gados palicis bez ģimenes, kas vīrietim ir visai traģiski, un ar vāju cerību kādreiz uzrakstīt simfoniju.
Tā kā Aurels ir šaubas un izmisumu piedzīvojis mūziķis, es, strādājot pie šā tēla, diezgan daudz tiku klausījies Vāgnera mūziku. 1939. gadā Aurels atgriežas Latvijā. Uz palikšanu. Un satiek savas jaunības mīlestības meitu. Viņas abas spēlē burvīga skatuves partnere Agnese Cīrule, jo izrādē tagadnē notiekošais mijas ar varoņu atmiņām. Tātad vasarā Aurels atgriežas dzimtenē, bet rudenī Ulmanis vācbaltiešiem saka – uz neredzēšanos!
– Avīzēs histērija, Hitlers saucis vāciešus uz fāterlandi…
– Baireitā Aurels bija redzējis Vāgnera “Nirnbergas meistardziedoņus” un “Parsifālu”. Tā ir Vācija, ko viņš meklē. Bet tā pastāv tikai mūzikā un uz skatuves. Un Hitlera Vācija noteikti nav tā, kurā Aurels vēlas nokļūt…
Tas bija diezgan traks laiks, bet ne jau viens Ulmanis visu izlēma.
Visas tā laika “gudrās galvas” vienojās par šādu soli, ka no vāciešiem jātiek vaļā.
Un neviens jau neparedzēja, kādas briesmas var nākt no PSRS. Tā laika sabiedriskās domas “briesmu kategorijā” pirmajā vietā bija vācieši, pēc tam ebreji un tikai tad krievi.
– Bet vācbaltieši jeb Baltijas vācieši taču bija etniska pamatiedzīvotāju grupa, kura mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā veidojās 14. un 15. gadsimtā, saplūstot vienā tautā vācu, zviedru, franču britu, skotu, kā arī vietējo līvu, latviešu un igauņu pēctečiem…1939. gadā viņi bija Latvijas tautas daļa, pavalstnieki…
– Turklāt vācbaltieši brīvi runāja latviski! Nevis latvieši runāja vāciski, kas arī bija skaisti, bet visi vācbaltieši brīvi runāja latviešu valodā – atšķirībā no dažas labas citas mentalitātes tagad. Bet toreiz vācbaltiem tika nodiktēts ultimāts – jums jāpamet Latvija!
– No tautas izrāva tās intelektuālāko kodolu…
– Un liela daļa līdz Vācijai nemaz netika, tā palika Vācijas ieņemtajā Polijas teritorijā. Kā manam pieredzējušākajam kolēģim Uldim Dumpim, kurš šajā izrādē spēlē kalpu Kārli pie vācbaltiem, stāstījuši zinoši cilvēki, vācbaltiešus aizveda uz Poliju, iecēla par kādas muižas pārvaldniekiem, un pēc tam poļi lielu daļu no viņiem padzina un pat nošāva. Laimīgi bija tie, kas nokļuva Vācijā, kam tur bija radi vai ne tik senas saiknes. Nekāda skaistā lappuse Latvijas vēsturē tā nav.
– Šī jums ir jau otrā sastapšanās uz skatuves ar 1939. gadu. Pirmā bija pēc Gunāra Janovska romāna “Uz neatgriešanos” veidotajā Indras Rogas dramatizējumā, kas uz notikumiem skatījās caur jūsu varoņa, latvieša Džona acīm, kurš iemīlas vācbaltu meitenē, bet viņa spiesta Latviju pamest. Iestudējums palicis atmiņā arī ar to, ka triju stundu izvērstajā izrādē jūsu varonim labi ja uz dažām sekundēm dota iespēja pamest skatuvi un jums atvilkt elpu… “Baltiešu gredzenā” notikumi tverti no vācbaltu skatpunkta. Kāda ir atšķirība šajā redzējumā?
– Maza. Janovska darbā galvenais varonis zaudē sievieti, savu mīlestību, bet “Baltiešu gredzenā” viņš šo mīlestību iegūst, bet zaudē zemi. Abi ir milzīgi zaudējumi.
Vācbaltieši šeit bija dzīvojuši septiņsimt gadus, paaudžu paaudzē, un pēkšņi vienā dienā, bāc, tev visu diezgan brutāli atņem – zemi, muižas, baznīcas. Arī no Doma baznīcas vācbaltiešus vienkārši izdzina. Un ko latvieši 1905. gadā izdarīja ar muižām? Svilināja un dedzināja. Baisi. Daudzas muižas iet postā joprojām, ir vien daži entuziasti, kuri par saviem līdzekļiem tās atjauno.
Braukājot vasarās ar “velomūziku”, mums abiem ar Kārli Kazāku svēta lieta – ja ceļā muiža, piestājam.
No desmit muižām vien trijās ir skaists skats, pārējās septiņas drūp. Bet vācbaltiešu atstātais kultūras mantojums ir fantastisks, sākot ar Rundāles pili un beidzot ar Mākslas muzeju.
Šobrīd sitam sev pie krūts: Latvijai simts gadi, lūk, kādas mums, latviešiem, materiālas un nemateriālas vērtības… Jā, tagad tas viss ir mūsu, taču – vai vācbaltiešiem par kultūrvēsturisko mantojumu kādreiz jel ir pateikts paldies?
Bez šaubām, katrā tautā ir gan plusi, gan mīnusi. Gana daudz muižkungu bija kretīni, pirmās nakts tiesību izmantotāji un paverdzinātāji. Bet gana daudz bija tādu, kuriem viņu kalpi latvieši bija kā ģimenes locekļi, kuri sēdēja ar saimniekiem pie viena galda un kopā ēda. Tāds izrādē ir arī Ulda Dumpja spēlētais kalps Kārlis. Viņš nemaz nespēj savu dzīvi iedomāties bez vācbaltiešiem. Tie viņam ir kas vairāk nekā kungi. Nu kā tad bez viņiem?!
Nekas nav absolūts, vienā un tajā pašā situācijā cilvēki varēja būt un spēja rīkoties ļoti atšķirīgi. Un vai tagad ir savādāk? Piemēram, politikā. Vienam rūp līdzcilvēki, valsts intereses, otram tikai savs ego. Un tas arī saprotami, jo esam samērā jauna nācija. Vai simt gados maz var iedibināt tādas dziļas savas zemes un valsts tradīcijas…? Mēs jau tagad tikai to sākam, varam mēģināt ko iedēstīt savos bērnos, viņi varētu spēcīgāk pārnest tālāk.
Bet tagad, skaties, kas notiek, – ārprāts, kam pieder valsts! Vakar televīzijā nevarēju noticēt savām acīm – tie paši, kas sabalsojuši “KPV LV”, nu mājās krāsnī dedzina partijas dzeltenos krekliņus, jo, lūk, tu, Artuss, nobalsojot par valdību, esi mūs nodevis! Cirks kaut kāds.
– Bet atgriezīsimies pie vācbaltiešu likteņiem…
– Pirms ķēros pie darba šajā izrādē, man bija priekšstats, ka tādai izceļošanai, aizbraukšanai jābūt kaut kam baigi lielam un dramatiskam. Bet izrādās – pag? – viņi aizbrauca tik vienkārši? Pie cilvēka durvīm pieklauvējuši divi vīri manāmi jocīgā paskatā, no kā saproti, ka joku nav, un paziņo – jums jāpamet Latvija, pretējā gadījumā riskējat. Kādam varbūt izdevās pamukt, bet būtībā nevienam neļāva palikt.
Tad nu kravā mantas, ātri domā, ko ņemt, ko neņemt, savāc, ko var, ko ne, par santīmiem pārdod… Koferis rokā un – uz kuģi. Kas notiek cilvēkā tādā situācijā, mēs nekad neuzzināsim. Pieļauju, ka daudzi, kam pēc tam padomju vara atņēma īpašumu, izjuta ko līdzīgu.
Atceros savu opīti. Kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas varēja atgūt īpašumu, viņš ļoti ilgi to nevēlējās. Biju mazs puika un nesapratu, kāpēc. Atceros, kā pirmoreiz aizbraucām uz mūsu laukiem. Opis sēdēja uz mājas sliekšņa un… pīpēja. Pieļauju, ka tajā brīdī, kad tev visu atņem, tas ir tik ļoti sāpīgi, tā ir tik dziļa rēta uz visu mūžu, ka… vai nu atkal tajā visā no jauna ielikt sirdi, spēku? Un, ja nu atkal kāds to atņem…
Savukārt mana opīša brālis Jānis Krūzkops bija starp tiem latviešiem, kuri no Krievijas izdarībām juta, ka sūdi būs, un aizbrauca uz Vāciju. Kļuva par Johannesu Groskopu. No Krūzkopa par “lielo galvu”… (vārdu spēle. – V. K.)
– Tādās izrādēs kā “Uguns un nakts”, “Pērs Gints” un “Salome” jau esat sadarbojies ar režisoru Viesturu Kairišu. Vai varat teikt, ka viņš ir jūsu režisors?
– Man patīk Viestura Kairiša domas milzu vēriens.
Kairišs par lielām lietām domā vairāk nekā par aktieri uz skatuves.
Bet man patīk līdzsvarotā saskaņa ar režisoru, jo varu ļoti daudz domāt par savu darbu, piepalīdzot režisoram. Tāpat viņš var domāt par savu inscenējumu un ik pa brīdim piepalīdzēt man nonākt uz pareizā ceļa. Viesturs nav režisors, kurš aktierim “izzīmē” katru vārdu. Viņš ļoti daudz ļauj aktierim pašam. Man tas ir ļoti simpātiski, ka pats uzņemos atbildību par savu lomu.
– Viesturs Kairišs šai izrādei pats veidojis arī scenogrāfiju, kas solās būt visai intriģējoša.
– Uz skatuves būs viena no Rundāles pils zāles sienām. Tērpos līdz pat sīkumiem atspoguļosies romāna darbības laikmets. Dekorācijās un arī tajā, kā mēs to apdzīvojam, būs ļoti daudz simbolu.
Piemēram, zeme, kas klās visu skatuves grīdu, simbolizēs ļoti daudz ko – zeme kā Latvija, zeme kā kritušo kapi, zeme kā aizejošais laiks. Un, tā kā romānā un izrādē mainās darbības vietas, zeme var būt arī smiltis ezera dibenā, zeme var būt jebkas. Tiem, kam teātrī patīk meklēt asociācijas un simbolus, paredzams ļoti darbīgs vakars. Bet arī pārējiem izrāde būs gana interesanta. Tajā pavērtais laiks ir spēcīgs un neviennozīmīgs. Un par to joprojām maz runāts.
Radošā vizītkarte
ARTURS KRŪZKOPS
• Nacionālā teātra aktieris kopš 2004. gada.
• Saņēmis 2016./2017. gada sezonas “Spēlmaņu nakts” balvu kā Gada aktieris otrā plāna lomā (Brencis “Trīne”, Larss “Tuvā pilsēta”), kā arī šo balvu 2015./2016. gada sezonā – par Melnā bruņinieka lomu “Uguns un nakts” iestudējumā.
• 2005. gadā – labākais jaunais skatuves mākslinieks par Gatiņa lomu izrādē “Pūt, vējiņi!”.
