No saules puses un no ēnas puses. Pārdomas par 12. Saeimas vēlēšanām 3
Autors: Uldis Ozoliņš, politologs Melburnā
Komentētāji vairākumā drusku izmisuši par vēlēšanu iznākumu un spriež, ka diezgan vienlīdzīgi panākumi vadošām koalīcijas partijām laikam nozīmē, ka lietas turpināsies līdzšinējā gaitā. Turpinās stiprs proeiropeiskais ceļš, turpinās lēna, bet varbūt vairs ne tik lēna atveseļošanās no bijušās ekonomikas krīzes. Bet turpināsies atkal tas, kas dažus baida: elites pašapmierinātība un pašsaimniekošana Saeimā, tehnokrātiska un neuzmundrinoša politika un tautas vadība; turpināsies garlaicība, jo turpināsies ierastie kašķi koalīcijas starpā, un valsts apmēram malsies uz vietas. Pēdējais uzskats nāk no jau profesionāliem “gaudotājiem”, bet arī no daudziem vienkāršiem vēlētājiem. To atspoguļo viszemākā līdzdalība, kas līdz šim pieredzēta Saeimas vēlēšanās, – tikai nepilni 59% no balsstiesīgajiem aizgāja balsot.
Taču šo vēlēšanu iznākums norāda uz ievērojamām tendencēm, kustībām un jaunumiem Latvijas politikā, un tur ir gan saules puses, gan ēnas puses.
Galvenās tendences
Pirmkārt, nenoliedzami apstiprināts proeiropeiskais virziens. It kā būtu lieki vēlreiz to parādīt, bet, tā kā draudi no austrumu kaimiņa ir īstāki nekā jebkad agrāk, šāda liecība par ģeopolitisko virzienu vēl ir svarīga. Ēnas puse – cik aktuāli tagad rīkojas, lai novērstu draudus. Visumā pirmsvēlēšanu kampaņā vairākas partijas mēģināja noklusēt, nevis izcelt reakciju uz Krievijas agresiju.
Otrkārt, beidzot izmērāms “Saskaņas” patiesais “dzelzs kodola” atbalstītāju lielums: 23% no balsīm (tātad apmēram 14% no visiem balsstiesīgajiem) un 24 deputāti – ievērojams kritiens salīdzinājumā ar iepriekšējo Saeimu, par ko pārsteidzošā kārtā maz ir komentēts. Šie ir tie vēlētāji, kuriem netraucē nedz Krievijas agresija, nedz sakari ar Putina “Vienotās Krievijas” partiju. Pieredzējušais žurnāla “Ir” komentētājs Aivars Ozoliņš bieži paudis uzskatu, ka “Saskaņas” elektorāts ir ierobežots, un vēlēšanu iznākumu nosaka tikai tas, cik latviešu vēlētāju piedalās vēlēšanās – tātad, jo mazāk latviešu iet balsot, jo vairāk “Saskaņai” sanāk. Šoreiz redzam, ka laikam arī vairāki “Saskaņas” atbalstītāji palika mājās.
Treškārt, “Vienotība” (23 deputāti) mainās un tai, lai pastāvētu, būs jāmainās vēl. Vienalga, vai uzskata “Vienotības” politiķus kā valsts kādreizējos glābējus vai kā iestingušu eliti, ir skaidrs, ka “Vienotības” ietekme jaunajā valdībā stipri mazināsies. Uzskatu, ka krīze “Vienotības” vadībā turpināsies tik ilgi, cik ilgi tās spējīgākie vadītāji sēdēs Briselē, nevis Rīgā.
Tuvojamies dienai, kad lielākajam šo vēlēšanu uzvarētājam– Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS – 21 deputāts) – būs jāizšķiras starp divām absolūti pretējām tendencēm, ko iemieso divas pretējās figūras – Aivars Lembergs, joprojām partijas kandidāts Ministru prezidenta amatam, ar savu naidu pret NATO un cerību uz Krievijas labklājību, un aizsardzības ministru Raimondu Vējoni, kurš ne tikai runāja, bet arī rīkojās attiecībā uz Krievijas agresiju Ukrainā.
Nacionālā apvienība (NA – 17 deputāti) tagad ir stiprāka un ievērojama ar to, ka ieguva vairākus bijušos “Vienotības” deputātus, kas padara NA mērenāku un pieņemamāku. Bet atkal – tik ilgi, cik šī spēka labākais un vienīgais ekonomiski izglītotais vadītājs sēž Briselē, tendence iztikt tikai ar patriotiskiem saukļiem būs vilinājums.
Ir arī kas jauns
Vienalga, cik dīvaina šī radība un salkans partijas nosaukums, bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas “No sirds Latvijai” (“NSL”) partija izcīnīja sev vietu Saeimā (septiņi deputāti), kaut ne tik pārliecinoši, cik iepriekš rādīja aptaujas. Kārtējā “glābēju” partija. Un noteikti vēl pārsteidzošāk, ka Saeimā ieguva vietas Latvijas Reģionu apvienība (LRA – astoņi deputāti). Šī partija nāk kā konkurente ZZS, bet ne tikai.
Citi “glābēji” nekur netika. Abas “zombija” partijas – bijušā premjera Repšes un Šlesera un citu bijušo vadītāju un premjeru “kombināti” – izgāzās, turklāt pamatīgi. Būtu lieki cerēt, ka Šlesers ar to noies no politiskās skatuves, gan jau uzradīsies kādā uz Krieviju orientēta politbiznesa sakarā. Bet vēlēšanu iznākums liecina, ka vēlētāji lielākā mērā spēj atšķirt labumu no pelavām.
“Vienotības” ietekmes mazināšanās nāktu par labu kopējai atbildības sajūtai, jo pēdējā valdības laikā spilgti parādījās tendence, ka NA un ZZS uzgrūž “Vienotībai” visu vainu par nepopulāriem lēmumiem. Tagad būs grūtāk iztēlot, ka “lielais brālis” (“māsa”?) vainīgs par visu. Jautājums – kas vadīs valdību? Ja neatsauc kādu no Briseles, izvēles iespējas ierobežotas.
Pārmetumi un svītrojumi
Liela uzmanība ir pievērsta Saeimas spīkeres un “Vienotības” vadītājas Solvitas Āboltiņas neiekļūšanai Saeimā svītrojumu dēļ. Tādā pašā situācijā ir izglītības ministre Ina Druviete un Rīgas domes deputāte Sarmīte Ēlerte, ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis. Ne Āboltiņai, ne Druvietei nevar pārmest neprofesionalitāti, bet abām pārmet augstprātību, pamācošo toni un nespēju tuvināties vienkāršiem ļaudīm, Āboltiņai arī draudzēšanos ar Lembergu. Bet, kā viens komentētājs rakstīja: “Labāk kāds zaķis lai vada partiju, ka tikai ne sieviete ar stāju, viedokli un pozīciju.” Un, tieši runājot par Zaķi, galīgi pretēji minētajiem piemēriem, Latgalē “Vienotības” kandidāts Dzintars Zaķis (iepriekš pieķerts nodokļu nemaksāšanā un šaubīgos sakaros ar oligarhiem) tika sarakstā uz augšu tieši vēlētāju plusu dēļ. Nu lūk, ne augstprātīga sieviete, bet “džeks”, kas prot sarunāties ar vietējiem čomiem, sadalīt mantu.
Divas jaunpienācējas
“NSL” ar savu liekulīgo nosaukumu izraisījusi daudz negatīvu komentāru. Uzskatos krasākie pauduši, ka Sudrabas partija ir atkal tikai Maskavas pasūtījums, un šis spriedums varbūt iespaidojis neuzsvērt “Saskaņas” vājāku iznākumu. Ja Sudrabas septiņi deputāti biedrotos ar “Saskaņu”, tas nozīmētu, ka “Saskaņas” ietekme palikusi tāda pati kā iepriekš. Pirmsvēlēšanu gaitā Sudrabai arvien vairāk bija jāaizstāv sava nacionāla stāja – par Latvijas neatkarību, eirovirzienu, valsts valodu utt. Sudrabas pašas īpatnējās uzstāšanās un neprasme izteikties varbūt arī liecina par politisko naivitāti, ne ļaunumu. Īpaši gan dūrās acīs, ka no bijušās valsts kontrolieres vēlētāji par valsts uzraudzību un ekonomisko efektivitāti dzirdēja vismazāk. Tā vietā – tukši saukļi par sociāliem trūkumiem (līdzīgi “Saskaņai”) un salkanas runas par valsts glābšanu.
Maskavas rēgs tātad samazinājies. Man Sudrabas partija vairāk atgādina bēdīgi slaveno partiju “Saimnieks”, kura iekļuva 6. Saeimā un kuru veidoja vairāki vadošie rajonu un bijušo padomju uzņēmumu vadītāji, solot kārtīgu profesionālu ekonomisko kārtību un valsts pārraudzību, bet nākamajās vēlēšanās ar blīkšķi izlidoja. Vai Sudrabas personīgā pievilcība sola ko citu, redzēsim.
Ārkārtīgi interesanta bija Latvijas Reģionu apvienības veidošana un sekmes. Partiju dibināja tikai 2014. gada sākumā, un šis mēģinājums iegūt atbalstu no provinces pašvaldībām neimponēja Rīgā mītošiem komentētājiem. Bijušais Šlesera polittehnologs Jurģis Liepnieks pat smējās, ka “diez vai Madonas mežos dzīvo profesionāļi, kuri nāks un kļūs par spējīgiem ministriem”. Tagad Liepnieks pats varbūt klīst mežā, jo LRA ieņēma pat vienu vietu vairāk (8) nekā Sudrabas partija. Partija raudzījās, kā piesaistīt spējīgus vadītājus gan no pilsētām, gan laukiem, un panāca divas lietas. Vispirms kā partijas seju piesaistīja bijušo Vairas Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāju Mārtiņu Bondaru, kurš veiksmīgi vadīja kampaņu. Vēl interesantāk, partija pieņēma dalībā cilvēkus no vairākām sīkpartijām, kurām pašām nebija cerību iekļūt Saeimā. Tur pienāca Kristīgā demokrātu savienība, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), Latvijas Atdzimšanas partija, vairākas sīkas reģionu partijas, kā arī indivīdi, kas īpaši izpelnījās publikas uzmanību, piemēram, Nacionālā teātra aktieris, raidījuma vadītājs Arturs Kaimiņš.
Grūtības un stratēģijas
LRA stratēģija bija iet uz vēlēšanām ar šo it kā ķīselim līdzīgo kandidātu sarakstu, bet ar nodomu, ka vēlētāji mācēs atšķirt graudus no pelavām. Tā arī notika, un kā vēl! Ievēlēja vairākumā vadošos kandidātus, un skaidri nostādīja vietās mazāk populārus. Visbēdīgāk gāja LSDSP kandidātiem, kuri kandidātu sarakstos bija vidējās pozīcijās, bet svītrojumu dēļ nonāca beigās – tā Jānis Dinēvičs palika pats pēdējais Latgalē līdzīgi Aivaram Timofejevam Rīgā.
Skumjš liktenis tagad ir Latvijas patiešām vēsturiskai partijai LSDSP, kura pat vēl ārzemēs visus trimdas gadus pastāvēja kā ievērojams spēks. Bet LSDSP grūtības pieauga pēc nedarbiem Rīgas domē un “Saskaņas” liekulīgās vārdu maiņas uz sociāldemokrātisko partiju “Saskaņa”. Bet arī nemitīgā šķelšanās iedragājusi partijas veidolu tik tālu, ka pat viens no LSDSP ilggadējiem vadītājiem gan ārzemes, gan Latvijā Atis Lejiņš pārgāja uz “Vienotību”. Laikam LSDSP drūmā vēsturiskā sūtība ir mūžīgi šķelties un radīt stiprus kandidātus citām partijām.
Ir viens izņēmums – jau minētais aktieris un radioraidījumu vadītājs A. Kaimiņš ar gandrīz anarhista rakstura politisko stāju. A. Kaimiņš raidījumos bieži jēli kritizējis vai visas valdības izdarības, un pēdējais izlēciens vēl pirms vēlēšanām bija aizrakstīt Eiropas Komisijai brīdinājumu par bijušā Ministru prezidenta Valda Dombrovska personīgām ambīcijām. Partijas it kā gudrās galvas A. Kaimiņu ievietoja Rīgas sarakstā, bet 35., t.i., pēdējā vietā – teiksim, lai nesabaidītu zirgu. Bet vēlētāji dara savu, un ar milzīgu plusu vilni Kaimiņu uzrāva uz pirmo vietu Rīgas sarakstā: 87% LRA vēlētāju Rīgā grozīja balsošanas lapas (tas ir visaugstākais skaits jebkurai partijai jebkurā apgabalā) – gan atbalstot Kaimiņu, gan svītrojot citus.
Šeit jāmin kas pozitīvs. Noteikti Kaimiņu atbalstīja jaunākie vēlētāji, un kāpēc ne? Vai kāda cita partija bija pat iedomājusies uzrunāt jaunatni? Latvijā politika ir vairāk “veču politika” – Urbanovičs, Brigmanis utt., Latvijā nav pārņemts Igaunijas piemērs, kur arī trīsdesmitgadīgajiem dod varu vai maina vadītājus partijā, lai neiesūnotu, par ko nevarētu pat sapņot Latvijā (Ušakovs laikam vienīgais izņēmums). Tātad Kaimiņš pievilka daudzus jauniešus, īpaši tos, kas negatīvi noskaņoti pret sastingušo turpinājumu Latvijas politikā. Tiem, kas varbūt ne tik jauni, LRA deva alternatīvu ZZS, kas arī, protams, pretendē uz reģionu pārstāvniecību.
Vēl redzēsim, kas notiks ar Arturu Kaimiņu. Nevarētu domāt, ka viņa izlēcieni patiktu nopietniem, krietniem un visumā konservatīviem reģionu ļaudīm LRA, bet nav jābaidās, ka parādās kas jauns Latvijas politikā. Ar veco vairs gluži nevarēja turpināt.
