No saules līdz atompulksteņiem 0
Laiks rit, sekundes un minūtes virknējas gados. Lūk, vēl viens jau beidzies! Mūsdienās grūti pat iedomāties, ka reiz nebija tādu laika skaitīšanas ierīču kā pulksteņi, pie kuriem mūsdienās tik ļoti esam pieraduši. Ielūkojamies laikrādī uz rokas vai mobilajā telefonā, un tūdaļ kļūst skaidrs, kura diennakts stunda patlaban rit! Laika skaitītāju pasaulē ielūkojamies kopā ar pulksteņmeistaru Ervīnu Undeli, profesionāli ar 35 gadu pieredzi savā jomā.
* Vissenākais veids, kā ļaudis centās skaitīt laiku, ir ar saules pulksteni. Zemē vertikāli iestiprināja kārti, kuras ēna kustējās tai apkārt: no rīta un vakarā ēna bija gara, bet pusdienlaikā – īsa. Vēlāk aplī ap kārti atzīmēja divpadsmit iedaļas. Ēna norādīja stundas, bet ne sīkākas laika vienības. Tad, kad sauli aizsedza mākoņi, laiku noteikt nebija iespējams.
* Vecākie līdz mūsdienām saglabājušies objekti, ko vēsturnieki uzskata par pulksteņiem, ir seno ēģiptiešu obeliski. Ēģiptiešiem saule bija ērtākais laika noteikšanas veids, jo valsts atrodas tuvu ekvatoram un saules augstums virs horizonta nemainās tik ļoti kā valstīs tuvāk ziemeļiem. Saules pulksteņi bija ērti, jo ar to palīdzību varēja noteikt ne tikai diennakts laiku, bet arī gadalaiku maiņu. Taču tiem bija viens būtisks trūkums – tumšajā laikā tie bija nekam nederīgi.
* Nākamais, ko lika lietā, lai skaitītu laiku, bija ūdens. Ūdens pulksteni (klepsidru), veidotu no diviem māla traukiem, izgudroja grieķi, bet vēlāk to aizguva romieši. Vienu trauku piepildīja ar ūdeni, apakšā izurba mazu caurumiņu, ļaujot tam tecēt otrā traukā. Trauka iekšpusi sadalīja iedaļās un pulkstenis bija gatavs. Sākotnēji šo pulksteni izmantoja, lai ierobežotu runātāja uzstāšanās ilgumu tautas sapulcē un tiesā. Sešās minūtēs no viena trauka otrā iztecēja pieci litri ūdens. Tā radies arī mūsdienās lietotais izteiciens: “Tavs laiks iztecējis.” Ūdens pulksteņa precizitāte sākotnēji bija ļoti nosacīta. Lai redzētu, cik rāda pulkstenis, ar iedegtu sveci bija jāielūkojas traukā. Ūdens pulksteņi pamazām evolucionēja tik tālu, ka tiem parādījās ciparnīcas, līdz ar to precizitāte jau kļuva tāda, ka šo pulksteni varēja izmantot ne tikai laika skaitīšanai, bet arī kā kalendāru reliģisko ceremoniju laika atzīmēšanai. Ar ūdeni darbināmu pulksteņu galvenais trūkums, kas kavēja to plašāku izplatību, bija tas, ka sarežģītu funkciju attēlošanai vajadzēja tekoša ūdens avotu.
* Paralēli laika skaitīšanai sāka izmantot arī ūdens pretstatu – uguni. Uz degauklas vienu no otras vienādā attālumā piestiprināja metāla bumbiņas un auklu aizdedzināja. Bija izrēķināts, cik ilgi deg aukla no vienas bumbiņas līdz otrai. Kad aukla pārdega un bumbiņa izkrita, bija pagājis noteikts laika sprīdis.
* Kāds seno laiku zinātnieks ievēroja, ka svece deg ļoti vienmērīgi. Viņš to pielika pie sienas un sveces degšanas laiku sadalīja iedaļās. Atlika tikai izliet daudzas vienāda lieluma sveces. Visi šie laika mērīšanas rīki bija ļoti neprecīzi, ar tiem varēja izmērīt tikai noteiktus laika sprīžus, bet tos nevarēja izmantot kā pulksteņus mūsdienu izpratnē.
* Vēlāk laika intervālu mērīšanai sāka izmanot smilšu pulksteņus, kurus izgatavoja, īpašās kolbās ieberot smiltis. Senākie smilšu pulksteņi bija ļoti lieli, un smiltis tajos tecēja stundām ilgi.
* Būtisks jauninājums bija mehāniskā pulksteņa izgudrošana. Pirmo šādu pulksteni radīja ķīnieši 8. gadsimtā. Iesākumā par enerģijas avotu izmantoja ūdeni, vēlāk, kad tika izgudrots svārsta mehānisms, atsvarus. Pirmo mehānisko pulksteni ar atsvara mehānismu radīja franču izgudrotājs Vijārs de Ginkūrs 13. gadsimtā. Pulksteņu mehānismi šajā laikā bija lieli, tos tikpat kā nebija iespējams pārvietot, tādēļ iebūvēja ēkās un torņos, piemēram, baznīcās un rātsnamos. Ar zvanu skaņām tie ziņoja laiku visiem pilsētas iedzīvotājiem. Rīgā senākais zvanošais torņa pulkstenis uzstādīts Svētā Jēkaba baznīcas tornī 1480. gadā.
* Pirmos torņu pulksteņus to uzbūves dēļ dēvēja par rata pulksteņiem. Ilgu laiku šā tipa pulksteņiem bija tikai viens rādītājs, tā dēvētais stundenis. Rīgā šāda ierīce parādījās 1352. gadā Pētera baznīcas tornī. 1469. gadā šim pulkstenim izveidoja mehānismu, kura zvans atradās torņa smailes ārpusē. 1509. gadā pilsēta iegādājās jaunu pulksteņa zvanu. 1593. gadā nodibināja pulksteņtaisītāju amata brālību jeb cunfti.
* 15. gadsimtā atsvara mehānismu aizstāja ar atsperi, līdz ar to pulksteņi kļuva mazāki. Tos varēja novietot pie sienas, uz galda vai kamīna. Var teikt, beidzot sāka parādīties tādi pulksteņi, kādus mēs tos pazīstam mūsdienās. Pulksteņu attīstība šajā laikā pārcēlās uz Eiropas vidu – Šveici.
* Pirmie kabatas pulksteņi parādījās 16. gadsimtā, taču bija tik lieli, ka kabatā tos tomēr nevarēja ievietot. Pamazām attīstoties metālapstrādei, pulksteņi kļuva mazāki, kompaktāki.
* Viena no senākajām pulksteņu ražotājkompānijām pasaulē ir “Vacheron Constantin”. Tas ir slavens Šveices pulksteņu zīmols, kura galvenās ražotnes atrodas pilsētā Valedežū (Vallée de Joux) un Ženēvā. Šīs kompānijas dibinātājs ir Žans Marks Vačerons, kurš to dibināja jau tālajā 1755. gadā. “Vacheron Constantin” pulksteņa īpašnieks bijis pats Napoleons Bonaparts. Šīs kompānijas izgatavoto kabatas pulksteni 1865. gadā iegādājies Ķīnas imperators. Šo zīmolu izvēlējies arī Krievijas cars Aleksandrs II, karaliene Viktorija. 1953. gadā Šveices kompānija “Vacheron Constantin” pulksteni kronēšanas dienā dāvināja Karalienei Elizabetei II.
* Mūsdienās par vismodernākajiem uzskata rokaspulksteņus. Tie ir arī visvairāk izplatīti. Rokaspulksteņu mehānismu šobrīd izgatavo, piemēram, no tāda augstvērtīga materiāla kā krams, kas gandrīz nemaz nedilst. Ražojot modernus rokaspulksteņus, lieto augstākās, var pat teikt, kosmosa tehnoloģijas. Svarīgākais – tos cenšas radīt arvien precīzākus. Laikrāža precizitāti ietekmē detaļu berze. Samazinot berzi, mehānisms kļūst arvien precīzāks.
* Visprecīzākie no visiem pulksteņiem ir atompulksteņi. Atompulkstenis ir iekārta laika mērīšanai, kurā kā periodiska signāla avotu izmanto atomu vai molekulu svārstības, ko ar elektronisku shēmu palīdzību salīdzina ar izmērāmo laika periodu. Pirmo atompulksteni uzbūvēja 1949. gadā ASV Nacionālajā standartu birojā. Pirmo augstas precizitātes cēzija pulksteni radīja Luiss Esens 1955. gadā Lielbritānijas Nacionālajā fizikas laboratorijā. Atompulksteņus galvenokārt izmanto kosmosa tehnoloģijās. Šobrīd tie ir tik precīzi, ka kļūda par vienu sekundi var rasties tikai desmit vai simt tūkstoš gados. Pirmie atompulksteņi bija ļoti lieli – piecstāvu mājas augstumā. Modernākie mūsdienās ražotie atompulksteņi ir sērkociņu kastītes lielumā. 2004. gadā ASV Nacionālā standartu un tehnoloģiju institūta zinātnieki demonstrēja pirmo mikroshēmas lieluma atompulksteni.
* No rokaspulksteņiem visprecīzākie ir elektroniskie un kvarca pulksteņi. Augstu precizitāti nodrošina modernā elektronika, kas iebūvēta šajos pulksteņos. Elektroniskās ierīces vienmēr ir bijušas precīzākas par mehāniskajām, kas uzvelkamas ar atsperi.
* Visplānākie no visiem ir kvarca pulksteņi. Rūpnīcā “Eterna” pirms aptuveni desmit gadiem radīja rokaspulksteni, kura biezums ir 2,3 milimetri.
* No rokaspulksteņiem vismazākie mehānismi ir ar roku uzvelkamajiem sieviešu pulksteņiem. Tie ir rokas mazā pirkstiņa naga lielumā. Jāpatur prātā, ka šādā mazā pulkstenītī ir savietotas aptuveni sešdesmit detaļas.
* Pasaulē dārgākie rokaspulksteņi mēdz maksāt pat vienu miljonu eiro. Pasaulslavenas pulksteņu ražošanas kompānijas šīs ierīces parasti izgatavo nelielā skaitā, ne vairāk kā desmit, un numurē – pirmais, otrais, trešais… Pirmā laikrāža cena vienmēr ir visaugstākā, katra nākamā – arvien zemāka.
