Kā jūs pats kļuvāt par pilotu? 14
Jums joprojām ir “Boeing 737” kapteiņa licence.
Liels darbs ir ieguldīts, lai kļūtu vispirms par pilotu, tad par kapteini, pēc tam par instruktoru kapteini. Negribas to pazaudēt, tāpēc es visu laiku uzturu savu kvalifikāciju simulatorā. Ja jūs man jautātu, kas es esmu, atbildētu: esmu pilots. Kaut arī pēdējos divpadsmit gadus lielāko daļu laika veltīju aviokompāniju vadībai un vairs nedodos reisos kā pilots, tā ir mana profesija.
Vai ir nācies gaisā piedzīvot kritiskas situācijas?
Katram pilotam ir bijusi risināma kāda sarežģītāka situācija. Un tieši tās parasti iespiežas atmiņā visspilgtāk. Mācību procesā un uz simulatoriem mēs tiekam tām gatavoti. Protams, ir situācijas, ko iepriekš nevar izplānot, tad viss ir atkarīgs no pieredzes un prasmes neparedzamā situācijā pieņemt pareizo lēmumu. Tomēr viss tiek darīts, lai kritisku situāciju iespēja tiktu samazināta. Īstenībā pats svarīgākais ir nepieļaut, lai tev uzticētā lidmašīna nonāktu kritiskā situācijā. Taču, protams, arī man ir bijušas situācijas, kurās esmu laimīgs par labo skolu un treniņiem, kas ļāva ātri reaģēt un pieņemt pareizo lēmumu. Mums ir laba sistēma, kabīnē vienmēr ir divi piloti un valda profesionāla atmosfēra. Mūsu piloti ir ļoti labi sagatavoti un zina, kā rīkoties, ja pēkšņi kaut kas nedarbojas tā, kā vajadzētu.
Man, protams, gribētos dzirdēt kādu konkrētu stāstu…
Jebkurš stāsts, kam līdzi nenāk pilna aina, var maldināt. Parasti domā, ka nav labi, ja pēkšņi atsakās darboties motors. Taču mēs esam trenēti rīcībai šādā situācijā. Ja motors atsakās darboties, tas ir jāizslēdz. Tad paliek otrs motors, un ir nekavējoties jāsagatavojas nolaisties. Tā, protams, nav ikdienas situācija. Pēc nosēšanās sajūta nav gluži tāda kā parasti.
Vai pazīstat šo sajūtu?
Jā. Tā negadās bieži, bet arī man tā ir bijis. Tomēr civilā aviācija ir viens no drošākajiem pārvietošanās veidiem. Statistiski bīstamāk ir šķērsot krustojumu nekā lidot ar lidmašīnu.
Kam augstāks stresa līmenis – pilotam vai lidsabiedrības vadītājam?
Pilotam stresa līmenis ir samērā augsts. Iedomājieties lidojumu cauri sektoram, kur plosās pērkona negaiss. Ir jāaplido mākoņi, tas ir ļoti bedrains ceļš, un tad vēl vējš un lietus, un, ja turklāt ir nakts, tas viss ceļ stresa līmeni. Taču vienmēr ir iespēja padomāt par to, ka ir profesijas vai amati, kas rada daudz lielāku stresu. Kad man kā vadītājam sāk šķist, ka darāmā ir pārāk daudz, es paskatos uz politiķiem, ko cienu. Viņu dienas kārtība ir vēl piesātinātāka nekā man. Tas ir veids, kā es tieku galā ar stresu, kad jūtu, ka tā līmenis sāk celties. (Smaida.)
Kādas ir lielākās grūtības, ar ko nākas saskarties, strādājot Latvijā?
Latvijā man ar grūtībām saskarties nenākas. Ja nu vienīgi medijiem reizēm ir grūti izprast globālā aviācijas biznesa jautājumus un mūsu industrijas noteikumus. Reizēm nevaram rast Latvijas mediju izpratni par vienkāršām aviācijas pamata lietām.
Kāds ir jūsu iemīļotais maršruts?
Minhene, jo tur ir manas mājas. Lidošana mājup vienmēr ir kas īpašs.
Vai dažkārt lidojat arī sapnī?
Jā, diezgan bieži. Tikai sapnī es iztieku bez lidmašīnas, pats varu pacelties un piezemēties. Es nezinu, ko īsti tas nozīmē, bet tie ir skaisti sapņi. Man patīk lidojuma sajūta.
Vai jums patīk arī kalni?
Jā, ļoti. Man ir māja Austrijā netālu no Alpiem. Nedēļas nogalēs es labprāt dodos garākos pārgājienos pa kalniem. Vislabāk man tur patīk ziemā.
Ko vēl jūs darāt tāpat vien, priekam?
Pagājušajā nedēļas nogalē braucu ar skeitbordu un spēlēju basketbolu. Pēc tam ar bērniem gājām ēst saldējumu. Man ir trīs bērni – desmit, piecpadsmit un divdesmit divus gadus veci. Vispār jau daru to pašu, ko citi cilvēki, vienīgā atšķirība, ka kopā ar ģimeni esmu tikai nedēļas nogalēs. Gādāju, lai katram no bērniem tiktu manas rūpes. Viņi saprot, kāpēc esmu tik ļoti aizņemts, ir pieņēmuši manu dzīvesveidu, taču, ja vien viņiem ļautu izvēlēties, teiktu, ka vēlas, lai esmu mājās. Man, protams, ir vieglāk nekā mātei, kas mājās ir visu laiku un kam līdz ar to nākas būt stingrākai un prasīgākai. Tam vecākam, kurš visu laiku ir mājās, jābūt stingrākam.
