Jautrais sēru maršs 0
Savdabīgi un pretrunīgi savā attieksmē pret bēru rituāliem ir čigāni. Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka šī tauta pēc savas dabas ir klejotāji un savu paražu, kas saistītas ar nāvi, tai ir salīdzinoši maz. Tādēļ daudz ko viņi patapinājuši no citām tautām.
Droši var apgalvot, ka “čigāniskais” ir pati viņu attieksme pret mirušajiem, kas ir ļoti godbijīga, un tajā pašā laikā izteikti negatīvā attieksme pret nāvi kā tādu un visu, kas saistīts ar nomiršanas procesu, kā pret kaut ko “netīru”. Tas iesakņojies tik dziļi, ka miršanas procesā slimais pat cenšas ar savu pieskārienu neapgānīt ne gultu, ne radiniekus un citus tuviniekus.
Pret pašu bēru ceremoniju čigāni gan izturas ļoti nopietni. Nereti mirušā radinieki vēl pirms viņa nāves gadiem krāj naudu, lai viņu varētu pienācīgi apglabāt. Čigānu izpratnē “pienācīgi” nozīmē visgreznāko zārku un kapliču, vislielāko kapakmens plāksni, uz kuras iegravēt nevis mirušā radinieka datus, bet portretu pa visu plāksni! Agrāk mirušā lietas izdāvāja nabadzīgajiem, bet salīdzinoši nesen nolemts, ka tādā veidā “netīrie priekšmeti” var nonākt atpakaļ čigāna rokās, tādēļ visu apģērbu un pārējo mirušā iedzīvi tagad apglabā kopā ar mirušo.
Ķermenim gan reti nodrošina tūlītēju apbedīšanu pēc nāves. Kamēr uz bērēm saaicina visus, kas pazinuši mirušo dzīves laikā, var paiet vairākas dienas, bet reizēm pat nedēļas. Tad visi, kas ieradušies uz bērēm, dodas atvadīties no mirušā personīgi, ieejot teltī, kur atdusas nelaiķis. Cits iegrimst ar viņu kādā sarunā, cits sadzer pa glāzītei. Pēc pareizticīgo čigānu ticējumiem, dvēsele pēc
cilvēka nāves vēl 40 dienas uzturas līdzās ķermenim, tādēļ visu redz, dzird un saprot.
Pēc ilgajām atvadām rīko bēres, kas ilgst dienu vai divas dienas. Trešajā dienā mirušā tuvinieki paziņo oficiālās bēru beigas. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viesi var doties uz mājām. Gluži otrādi, bēru mielasts turpinās vēl vismaz diennakti, kas jau vairāk līdzinās parastām čigānu dzīrēm ar dziesmām un dejām.
Savukārt klejotāji čigāni veic visu to pašu, bet, tā kā viņiem nav iespēju (bieži – līdzekļu) mirušo apglabāt ar pienācīgo greznību, bieži viņi nepērk vietas kapsētās, bet vienkārši izrok kapu tajā, kura vistuvāk, ne reti vienkārši apbedī mirušo mežmalā vai pļavā.
