No sadzīves atkritumiem līdz dievībām 0
Senajiem japāņiem bija pieņemts glabāt mirušos līdzīgi sadzīves atkritumiem. Mironis bija jānogulda “embrija” pozā. Tādējādi mirušajam nodrošināja vieglāku pāreju uz citu pasauli totēma dzīvnieka aizsardzībā, kas apsargāja katru cilti, kura to pielūdza. Miroņa galvai bija jābūt pavērstai uz vienu no debespusēm. Attiecīgās debespuses izvēle mainījās līdz ar seno cilvēku priekšstatu maiņu. Dažādos laikos mironi novietoja ar seju gan pret rietumiem, gan ziemeļiem vai austrumiem. Taču populārākais virziens bija rietumi. Pēc seno japāņu domām, mirušajam jāraugās turp, kur norietējusi saule un kur attiecīgi atrodas mirušo valstība.
Senās paražas reglamentēja mirušā ķermeņa pārkrāsošanu sarkanā krāsā, kas simbolizēja pārdzimšanu. Vēl bija populāra miroņu izkropļošanas tradīcija. Proti, tiem salauza kājas vai rokas. Tas skaidrojams ar seno japāņu bailēm no miroņiem. Salauztajām ekstremitātēm, pēc dzīvo cilvēku domām, bija jānovērš mirušo atgriešanās šajā pasaulē.
Tāpat japāņi līdzīgi citām jūras tautām izmantoja apbedīšanas laivas. Vēlāk tās nomainīja kurgāni, bet jau viduslaikos japāņi par vislabāko apbedīšanas veidu atzina līķa sadedzināšanu, ko piedāvāja budistu mūki. Vēlāk to nomainīja kremācijas prakse. Tas bija arī itin praktisks risinājums, ņemot vērā faktu, ka japāņi pēc savas būtības ir salinieki un zeme, raugoties pragmatiski, dzīvajiem vajadzīga vairāk nekā mirušajiem.
Tradicionālās bēres Japānā ir stingra un ieturēta ceremonija. Vispirms sagatavo mirušo. Tam samitrina lūpas, apmazgā ķermeni, ausis, muti un nāsis aizbāž ar kokvilnas gabaliņiem. Mirušās sievietes ietērpj kimono, bet vīriešus glabā pēc eiropiešu tradīcijas – uzvalkos. Tad uz nelaiķa krūtīm liek nazi, kas atbaida ļaunos garus, un ķermeni ievieto zārkā, kas piepildīts ar sauso ledu. Tad zārkā akurāti saliek aizgājēja mīļākās lietas, monētas un sandales. Uz galdiņa, kas atrodas līdzās, izkārto ziedus, sveces un smaržnūjiņas. Kad mirušais sagatavots, par viņa nāvi paziņo priekšniecībai un radiniekiem, kas ierodas bērēs ne tikai ar sēru piemiņas dāvanām, bet arī naudu speciālās aploksnēs, lai atbalstītu ģimeni arī materiāli.
Mirušā piemiņas vakarā, kas notiek bēru priekšvakarā, budisti liek zārku uz altāra tādā veidā, lai mirušais atrastos ar galvu pret rietumiem vai ziemeļiem. Viesi un radinieki tērpušies melnā, daži paņēmuši sev līdzi speciālas lūgšanu krellītes – dzjudzu. Līdzās mirušajam kūp vīraks. Bērēs priesteris lasa sūtru un dod mirušajam jaunu pēcnāves vārdu. Pēc ceremonijas beigām viens no radiniekiem ar akmeni iesit zārkā naglas, un tad mirušo nogādā krematorijā. Pēc kremēšanas viņa radinieki ar nūjiņām savāc pelnus urnā, kuru nogādā uz ģimenes kapliču. Pirms atgriešanās mājās katrs bērinieks saņem sāls sainīti, lai ar tā palīdzību atbrīvotos no negatīvās enerģijas, kuru ieguvis, pavadot mirušo uz viņsauli. Lai gan pēc ikdienas kapsētas apmeklējumiem japāņi neuzskata, ka būtu kā “aptraipīti”, pat pretēji – pret mirušajiem, pēc visiem iepriekš aprakstītajiem rituāliem, turpina attiekties kā pret pārgājušiem uz daudz augstāku esības līmeni. Tagad viņi kļuvuši par senču dievībām, kas tomēr arvien atrodas kaut kur līdzās.
