Debesu svinības 0
Tibetā visgodājamākais apbedīšanas veids ir kremācija, taču zemes un malkas deficīta dēļ kopš budisma pieņemšanas brīža šajā reģionā aptuveni ap 800. gadu par visizplatītāko atbrīvošanās veidu no mirušajiem kļuva rituāls, ko dēvē par “Debesu bērēm”. Budisti šādas bēres uzlūko kā ideālu upurēšanas aktu, kas uztur vielmaiņas ķēdi. “Debesu bēres” dažādās variācijās rīko visā pasaulē. Dažviet ķermeni vienkārši atstāj mežā vai augstu kalnos dzīvnieku apēšanai. Tā kā Tibetas budisti tic, ka pēc nāves dvēsele atdalās no ķermeņa, kas pēc tā paliek tukšs un bezjēdzīgs, šajā rituālā viņi nesaskata nekā amorāla vai zaimojoša.
Rituālu veic ārpus apdzīvotiem ciemiem augstu Himalajos, lielā iežogotā pļavā, kur izvietoti lūgšanu karodziņi un gaiss piesātināts ar satrūdējuša kadiķa smārdu. Kad tibetietis nomirst, viņa ķermeni diennakti tur sēdošā stāvoklī. Šajā laikā lama lasa lūgšanas no Tibetas Mirušo Grāmatas. Šīs lūgšanas palīdz izvadīt mirušā dvēseli cauri 49 Bardo (stāvoklis starp nāvi un pārdzimšanu) līmeņiem. Pēc trim dienām tuvākais draugs nogādā lamas svētīto ievīstīto ķermeni uz apbedīšanas vietu. Tur lama nolasa dažas lūgšanas virs mirušā ķermeņa, bet tad jau pie darba ķeras ķidātāji rogyapa, kas, izmantojot nazi, sadala ķermeni un visapkārt izmētā orgānus un miesas gabalus. Salido maitasputni un sprāgoņi, bet, kad palicis vien skelets, rogyapa salauž un sadrupina kaulus, tad samaisa tos ar miltiem un sviestu. Šo masu vēlāk pilnībā apēd vanagi un sīkie putni. Dažkārt viņiem pievienojas arī savvaļas suņi.
Neskatoties uz šķietamo nežēlību, “Debesu bērēs” tomēr nav vieta skumjām un sērām. Tā kā dvēsele jau pametusi ķermeni, šo laiku mirušā draugi un ģimenes locekļi izmanto apcerei par cilvēka dzīves niecību un īslaicību. Tibetieši nekad nav tiekušies noliegt nāvi un pat sadzīvē lieto lietas, kas par to atgādina, piemēram, taures un kausus, kas izgatavoti no cilvēku kauliem.
