Ar nāvi sasirgušais 0
Indonēzijā mīt neliela, civilizācijas maz skarta toraji cilts, un tās paražas, kā tas ierasts daudzās afrikāņu valstīs, nosaka burvji. Šīs cilts apbedīšanas rituāli ir vairāk nekā neparasti! Saskaņā ar torajiešu ticējumiem, bērēm jābūt vērienīgam pasākumam. Taču, tā kā vairākums cilts pārstāvju nereti dzīvo galējā nabadzībā, līdzekļu šādai ceremonijai viņiem nav, savukārt apbedīt mirušos vienkāršākā veidā burvji, kuri iegūst itin prāvu nodevu no ceremonijām paredzētās naudas, ir aizlieguši. Tad nu arī mirušie gaida sev labvēlīgo laiku – nedēļām, mēnešiem un pat gadiem… Turklāt visu šo laiku viņi oficiāli itin kā nemaz nav miruši, tikai atrodas “slimo” statusā. Kamēr radinieki gādā vajadzīgo liellopu daudzumu un visu citu bērēm nepieciešamo, pasākuma galvenie ”dalībnieki” pacietīgi gaida speciālās rituālās būdās. Var vien iztēloties, kurā trūdēšanas stadijā atrodas līķi, kad tos visbeidzot apbedī…
Tā kā naudas atsevišķam zārkam mirušā ģimenei nav, nelaiķi glabā klintī iekārtotā kopējā kapā, kur jau atdusas vairāku ģimenes locekļu kauli. Tā kā parasti neatrodas neviens brīvprātīgais, kas vēlētos aiznest mirušo līdz viņa pēdējā patvēruma vietai, radinieki atkal vēršas pie burvja. Viņi lūdz burvi, lai tas liek mironim pašam doties uz savu atdusas vietu. Un, spriežot pēc retajām tūristu fotogrāfijām, miroņi tā arī dara! Kas zina, iespējams, burvis viņus pārvērš par zombijiem vai arī uz laiku atsauc dvēseli pussatrūdējušajā ķermenī… Bet tas ir fakts: mironis pūļa pavadībā ar savām kājām dodas uz savu akmens kapsētu. Tikmēr viņu pavadošie radinieki skaļi dzied un piedāvā viņam dažādas dāvanas un ēdienu. Atbilstoši torajiešu priekšstatiem mirušo sagaida ilgs ceļš līdz debesīm. Dzīvajiem gan jāizvairās no tiešas saskarsmes ar mirušo, citādi tas var nest nelaimi. Kad mironis uzkāpj kalnā un ieguļas rupji sanaglotajā dēļu zārkā, radinieki izveido lelli “tau-tau”, kas maksimāli līdzinās mirušajam. Turpmāk to tur mājās. Toraji tic, ka lellē iemiesojusies mirušā dvēsele, kas pēc nāves iegūst spēju sargāt savu ģimeni.
Taču aprakstītais bēru rituāls attiecas vien uz pieaugušajiem cilts locekļiem. Bērnus šī cilts glabā kokos. Pirms tā bērna ķermeni ietin audumā un liek speciālā “bērnu koka” dobumā, kuru noslēdz. Māte vēro, kad savilksies rētas uz stumbra. Kad tas noticis, viņa zina, ka koka aprītais bērna gars pametis šo pasauli.
