No sadzīves atkritumiem līdz debesu svinībām: neparastākie apbedīšanas rituāli pasaulē 0
Attīrošā uguns
Šķiet, nekas tik daudz nespēj pavēstīt par citu tautu kultūru, kā to bēru rituāli. Rietumu sabiedrība allaž tiekusies nāvi nomaskēt, padarot bēres par iespējami “sterilāku” pasākumu, taču citu kultūru tradīcijās jau pati šāda pieeja var likties pretrunīga pašai nāves būtībai.
Mirušā ķermeņa nodošana ugunij izmantota jau pirmsvēsturiskajos laikos. Senie ļaudis uztvēra uguni kā dievību, uzskatot, ka mirušā radinieka ķermeņa nodošana ugunij nodrošinās viņa aizsardzību aizkapa valstībā.
Savus mirušos ugunij nodeva senie vikingi. Vispirms mirušo iekārtoja speciālā laivā, tad aplika ar zariņiem un aizdedzināja. Mirušā atliekas pēc sadedzināšanas neaiztika, bet aplika ar akmentiņiem vai laukakmeni. Bieži vēl pārbēra pāri zemi, ko aplika ar velēnām. Iegūto uzkalniņu uzskatīja par mirušā mājām. Taču ar apbedīšanu vien vikingu uzmanība pret mirušo nebeidzās. Mirušajiem nesa daudz ziedojumu, jo pastāvēja uzskats, ka aizsaulē tie atspoguļo mirušā sociālo statusu. Laiviņā–zārkā mirušajam tāpat līdzi deva visas nepieciešamās lietas.
Piemēram, amatniekam lika instrumentu komplektu, bet sievietēm – viņu sadzīves priekšmetus mājas apkopšanai, matu suku un citas sieviešu lietas. Tāpat mirušo apgādāja ar ēdienu un dzērienu.
Vikingi apbedīšanas rituālus uztvēra ļoti nopietni, jo ticēja – ja to pārtrauc vai veic nepareizi, mirušais dažādos veidolos atgriezīsies pie dzīvajiem un aizvedīs uz viņsauli savus radiniekus. Interesanti, ka vikingu kremēšanas temperatūra bija gandrīz divreiz lielāka nekā citām tautām – tā sasniedza 1500 Celsija grādus. Zarus lika tā, lai izveidotos milzīgs dūmu un uguns stabs. Pēc sadedzināšanas palika vien daži pārogļojušies kauli un izkausēts metāls.
Rietumu pasaulē kremāciju pirmo reizi sāka plaši izmantot Senajā Grieķijā. Grieķi uzskatīja, ka mirušā sadedzināšana attīra viņa dvēseli un atbrīvo to no zemes ķermeņa. Vēlāk šo tradīciju pārņēma arī romieši. Tieši Senās Romas laikos radās tradīcija apbedīt kremētās atliekas izdekorētās urnās īpašās vietās – kolumbārijos. Ap 400. gadu līdz ar kristietības invāziju daudzās Eiropas tautās kremāciju aizvietoja ar apbedīšanu zemē.
Mūsdienās kremācija plaši izplatīta visā pasaulē, jo īpaši Austrumos. Indijas iedzīvotāji vienmēr ticējuši, ka pēc nāves ķermenis aiztur dvēseli, un uguns ir vienīgais dvēseles atbrīvošanas līdzeklis nākamajai dzīvei. Pēc godājama hinduista nāves līdzās viņa ķermenim iededz lampu, kura simbolizē ceļagaismu, kas uzraudzīs cilvēka dvēseli pārejas laikā uz nākamo dzīvi. Mirušā ķermeni attīra, ietērpj jaunās drēbēs, izrotā ar zālītēm, dārglietām vai ziediem un tad nogādā uz kremēšanas rituāla norises vietu. Tur galvenais apraudātājs, parasti mirušā vecākais dēls, veic svēto rituālu, skaita lūgšanas un tad iededz bēru ugunskuru. Kamēr ķermenis deg, veic dvēseles atsvabināšanas rituālu kapal kriya: ar bambusa nūju pāršķeļ miroņa galvaskausu. Dažas dienas pēc kremācijas galvenais apraudātājs atgriežas ugunskura vietā un savāc urnā pelnus un kaulu atliekas, lai to visu atdotu Gangas svētajiem ūdeņiem.
