No rūpēm par bēgļiem līdz bēgļu rūpalam 2
Koronavīrusa epidēmija apdraud cilvēkus un bremzē vai pat paralizē gan valstu, gan globālo ekonomiku. Apkarošanas pasākumi ir dārgi, slimnīcas – pārslogotas. Pat turīgākajās Eiropas valstīs trūkst iekārtu smagāk slimo elpošanas uzturēšanai vai atvieglošanai.
Liktos, ka šajos apstākļos pēdējais, par ko var domāt, ir bēgļi.
Tomēr palīdzības organizācijas brīdina to neaizmirst. Bēgļi un neregulārie migranti (tā savulaik medijiem ieteica dēvēt ļaudis galvenokārt no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem, kuri centās nokļūt Eiropā) dzīvo antisanitāros apstākļos, šaurībā, stresā un bez pienācīgas pārtikas. Tādējādi viņu pulcēšanās un apmešanās vietnes var kļūt par potenciāliem koronavīrusa rezervuāriem. “Šajos grūtajos laikos neaizmirsīsim par tiem, kas bēg no kara un vajāšanas,” pie starptautiskās sabiedrības sirdsapziņas apelēja Apvienoto Nāciju augstais komisārs bēgļu lietās itālis Filipo Grandi.
Līdz šim identificēti tikai desmit koronavīrusa gadījumi bēgļu un patvēruma meklētāju vidū Vācijā. Un pat šie attīstītajā un bagātajā Eiropas valstī “izķertie” vīrusa gadījumi, visticamāk, ir tikai aisberga virsotne. Jau paziņots, ka nav nekādu iespēju ierobežot vīrusa epidēmiju arī Grieķijā – Lesbas un citās salās, kur spontāni ieradās bēgļi pa jūras ceļu.
Bet, pirms vēl Covid-19 sērga pārņēma Eiropu, februāra beigās un marta sākumā sabiedrībā satraukumu izraisīja ziņas, ka Turcija verot vaļā robežas bēgļiem, lai tie brīvi dotos uz Grieķiju un Balkānu valstīm. Satraukums pamatots – Turcijā atrodas aptuveni 3,66 miljoni bēgļu no karā postītās Sīrijas vien. Drīz vien sekoja ainas ar sadursmēm uz Grieķijas robežas un negaidīti ciets paziņojums, šoreiz no Briseles – 2015. un 2016. gada vēsture neatkārtosies un robežas netiks atvērtas.
Tikām arī Latvijas sociālo mediju telpas tekstos atjaunojās bailes no bēgļiem un bažas, ka tie masveidā nonāks Latvijā.
Tobrīd tas arī sakrita ar informāciju, ka Vācija uzsākusi tādu bēgļu un patvēruma meklētāju atpakaļ atgriešanu uz Latviju, kuriem attiecīgais statuss savulaik ticis piešķirts Latvijā.
Kāda tad ir realitāte Latvijā? Cik cilvēku ir atraduši patvērumu mūsu valstī, un kāds finansējums tam izlietots?
Kam to visu cēla?
Februāra beigās, kad sāku interesēties par šo tematu, bēgļu un patvēruma meklētāju centrā “Mucenieki” kopumā uzturējās vien 57 cilvēki. Turklāt, kā informēja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) sabiedrisko attiecību pārstāvis Ģirts Pommers, lielākoties tās bija personas no Azerbaidžānas, Krievijas, Ukrainas, Tadžikistānas, Armēnijas, Pakistānas u. c.
Latvija jau sen izpildījusi savu bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanas kvotu. Atgādināsim, ka Latvija 2015. gadā solidāri ar citām ES dalībvalstīm apņēmās divu gadu laikā uzņemt 531 personu no Grieķijas un Itālijas bēgļu nometnēm. Savukārt jau vēlāk bēgļu atpakaļatgriešana no Vācijas gan izklausījās kā kaut kas liels un draudīgs.
Tomēr skaitlis ir nenozīmīgs – kopš pērnā gada jūnija tie kopskaitā ir ne vairāk par 12 cilvēkiem.
Izveidojusies pat tik absurda situācija, ka, ieguldot milzu līdzekļus (par tiem vēlāk) darbā ar patvēruma meklētājiem, radīta daudz lielāka infrastruktūra, nekā šobrīd vispār nepieciešams. Turklāt piešķīrumi nāca caur dažādiem valdības resoriem vienlaikus – Kultūras, Labklājības un Iekšlietu ministrijas u. c. – un tos vēl vairāk palielināja Eiropas Savienības līdzekļi, kā arī Apvienoto Nāciju bēgļu aģentūras piešķīrums.
2017. gadā par trim miljoniem eiro tika veikti remonti, iekārtota vēl viena ēka (tā dēvētie “Bundulīši”) un pat izveidots multifunkcionālais centrs Mucenieku iedzīvotājiem. Atklājot kompleksu, toreizējā Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane uzsvēra, ka vietējie iedzīvotāji nu tikuši arī pie jaunas bibliotēkas un pat telpām, kur mazturīgās personas var ieiet dušā un mazgāt veļu.
Saprotams, multifunkcionālajam centram, bibliotēkai, dušām un veļas mazgātavai nebija nekādas saistības ar bēgļiem. Tā bija sabiedrisko attiecību trumpja kārts, ko cēla galdā, lai slāpētu vietējo iedzīvotāju protestus un bailes par viņu dzīves izpostīšanu un nonākšanu bēgļu nometnes epicentrā. Rezultātā – nauda dāsni iztērēta un Muceniekos kluss.
No Vācijas atpakaļ uz Latviju
Pērn jūnijā Latvijas mediji sāka ziņot par to, ka Vācija atpakaļ uz Latviju izraida bēgļus un patvēruma meklētājus, kuriem attiecīgais statuss sākotnēji ir piešķirts Latvijā. Tobrīd runa bija par 11 sīriešu bēgļiem. Būtībā divām sīriešu ģimenēm. Viena no tām – vientuļā māte ar četriem bērniem.
Atgriežoties Latvijā, viņiem nekas vairs nepienākas.
Statuss piešķirts 2016. gadā. Skaidrs, ka tad arī saņemts un sen iztērēts nelielais vienreizējais pabalsts. Ir arī cits pieticīgs pabalsts, ko maksā gadu pēc Mucenieku centra pamešanas – 139 eiro par pirmo ģimenes locekli un 97 eiro – par katru nākamo ģimenes locekli un nepilngadīgo. Atgriežoties Latvijā, viņi arī nevar apmesties Muceniekos. Tajos mitinās personas, kamēr gaida lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. Izņēmuma kārtā gan PMLP, kuras pārziņā ir Mucenieki, pirmajiem bēgļiem gāja pretim.
Ir 2020. gads, bet nekas nav mainījies – tik vien atšķirības, ka tagad runa par kopskaitā 12 cilvēkiem. Gar šīm personām nav daļas nevienam – ne PMLP (bēgļu statuss viņiem jau ir), ne Sarkanajam Krustam, ne agrāk medijos bieži minētajai organizācijai, kas nodarbojās ar bēgļiem un patvēruma meklētājiem krīzes kulminācijas laikā “Patvērums “Drošā māja””.
Pērn rudenī šai migrantu daļai pievērsās organizācija “Gribu palīdzēt bēgļiem”, kas, kā rakstīts tās mājaslapā, “aizsākās kā “Facebook” grupa 2015. gada septembrī, kura sapulcēja aktīvus līdzdomātājus ar mērķi palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem bēgļiem”. Bez jau minētajiem – atpakaļ atgrieztajiem patvēruma meklētājiem, kuriem nekā nav un nekas nepienākas – šīs organizācijas rūpju bērni ir arī citi līdzīgi migranti, kad pagājis vairāk nekā gads kopš statusa saņemšanas. Līdz tam – gadu pēc statusa saņemšanas – šādām personām pienākas mentora pakalpojums, ko pašreiz vēl sniedz Latvijas Sarkanais Krusts.
Cik naudas tērēts?
“Gribu palīdzēt bēgļiem” darbam ar atpakaļ izdotajiem patvēruma meklētājiem finansējumu saņem no UNHCR – Apvienoto Nāciju bēgļu organizācijas. No šīs organizācijas pārstāves Ziemeļvalstīs Elizabetes Arnsdorfas Haslundas man izdodas noskaidrot, ka pērn izņēmuma kārtā tiešām piešķirta nauda biedrībai “Gribu palīdzēt bēgļiem”. Ar šo piešķīrumu cer palīdzēt… 35 personām. Kāda ir summa – to oficiālā pārstāve lūdz prasīt pašai biedrībai.
Tomēr arī biedrība izvairās nosaukt kopējo piešķīruma summu.
Tā vietā pavēstot, ka no projekta sākuma 2019. gada septembrī līdz 2020. gada februāra beigām jau iztērēti 18 630 eiro. Biedrības valdes locekle Ieva Raubiško savā atbildē norāda: “Pašlaik projektā pastāvīgi, diendienā atbalstām 12 atgrieztās un bez mentora atbalsta palikušās personas ar bēgļa vai alternatīvo statusu. Papildus atbalstām vēl 8–10 cilvēkus ar bēgļa/ alternatīvo statusu, kurām vairs nav mentora atbalsta, dažādu specifisku jautājumu risināšanā, piemēram, CV izveidē un darba meklējumos, veselības problēmu risināšanā, darbā vai sadzīvē nozīmīgu lietu atrašanā u. c.”
Katrā ziņā tie nav pat divi duči cilvēku un lielākā daļa jau zināmi kopš 2016. gada. Arī summa nav mērāma simtos tūkstošu.
Pārsteidz gan Apvienoto Nāciju aģentūras nevēlēšanās atklāt informāciju. Latvija kā ANO dalībvalsts veic kopējās obligātās iemaksas ANO budžetā (2019. gadā 1 146 069,37 eiro), un ir arī atsevišķi maksājumi tieši Apvienoto Nāciju bēgļu aģentūrai. Ārlietu ministrija informē, ka, piemēram, 2019. gadā Latvija veica 10 000 eiro iemaksu UNHCR budžetā, bet UNHCR pārstāvniecības Ukrainā budžetā – 25 000 eiro. Maksāts arī citos gados.
Bet cik tad naudas Latvijā tērēts darbam ar patvēruma meklētājiem kopš bēgļu krīzes sākuma līdz šim brīdim? To iesaistītās institūcijas un organizācijas precīzi nevar vai nevēlas atklāt.
Kad minēto jautājumu uzdodu Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, atbildē atsūtīta vien saite uz 2017. (!) gada Ministru kabinetā skatītu informatīvo ziņojumu par pasākumu izpildi saskaņā ar rīcības plānu par darbu ar bēgļiem un pārvietotajām personām. 2018. un 2019. gads tur tikai iezīmēts prognozētu aplēšu veidā. 2016. gada – nav nemaz.
Taču pat šī informācija parāda pārsteidzošu ainu. Lai gan bēgļu straume faktiski apsīkusi un norit “parastais” darbs, kas daudz neatšķiras no tā, kas valdīja pirms bēgļu krīzes, ievērojami tēriņi vēl arvien turpinās.
Summējot dažādu resoru budžeta pozīcijas, izskatās, ka vēl arvien tiek tērēts kopsummā virs trim miljoniem.
Bet vēl vairāk nekā miljons nāk no Eiropas Savienības līdzekļiem. Kaut gan šobrīd situācija ne tuvu neatgādina 2017. gadu, kad uz minētā ziņojuma pieņemšanas laiku vien tika uzņemtas 346 personas.
Atgādināsim – pašreiz 57 personas Muceniekos, ar kurām darbojas PMLP, kā arī Latvijas Sarkanais Krusts, kā arī 12 no Vācijas atgrieztās personas.
Kā palīdzēt labi situētai uzbeku ģimenei?
Turpinot meklēt bēgļus Latvijā, vēršos Latvijas Sarkanajā Krustā. Viņi slēguši līgumu ar valsti par mentora pakalpojumu sniegšanu. Tas nozīmē palīdzēt meklēt darbu, saņemt veselības aprūpi, piemeklēt mitekli, kad personas vēl atrodas Muceniekos un gadu pēc tam.
Atkal izvairīga komunikācija, atkal saite uz jau gatavu ziņojumu. Informācijas par šī gada pirmajiem mēnešiem norādītajā vietnē gan nav. Tik vien var uzzināt, ka uz ziņojuma rakstīšanas brīdi 2019. gada 30. novembrī Sarkanais Krusts sniedz mentora pakalpojumu 102 klientiem. No tiem 21 vairs nedzīvo Muceniekos. Šajā kopējā skaitlī var būt gan tāds, kuram tas ir pēdējais mentora pakalpojuma mēnesis, gan tāds – kuram pirmais.
Uzmanību piesaista projekta laikā apkalpoto klientu statistika. No kopskaitā 191 klienta, ar kuriem darbu uzsāka Sarkanais Krusts, no valsts aizbrauca 123 klienti. Vēl 23 – atteicās sadarboties, bet pakalpojums beidzies 39 klientiem. Ir arī iemesls lepnumam – “Pakalpojuma sniegšanas laikā tika izpildīti trīs (!) sociālekonomiskie iekļaušanas plāni – divi atsevišķiem indivīdiem, viens – ģimenei ar četriem cilvēkiem.”
Taču pat šajā gadījumā nemaz nav runas par mitoloģizētajiem bēgļiem no Sīrijas. Viens no diviem minētajiem indivīdiem ir kāds vīrietis no Krievijas, kas esot augstas klases frizieris, strādā salonā un labi tiek galā ar savas sadzīves un nodarbinātības jautājumiem.
Otrs – vīrietis no Sudānas. Viņam ir maģistra grāds starptautiskajās tiesībās, viņš absolvējis Rīgas Juridisko augstskolu. Tiesa, atbilstoši specialitātei darbu neatrada un sāka strādāt par strādnieku loģistikas noliktavā. Bet pieminētā ģimene – finansiāli labi nodrošināta – ieradusies no Uzbekistānas. Mātei – juridiskā izglītība. Darbu nesteidzas uzsākt, jo vēloties strādāt savā arodā un finansiālais stāvoklis arī nespiež strauji rīkoties.
No bēgļiem līdz trešo valstu pilsoņiem
Vaicāts, kā tas nākas, ka iztērēti miljoni, bet cilvēku nav, Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs Uldis Līkops norāda, ka lauvas tiesa aizgāja “Mucenieku centra remontam, visam pārējam atstājot stipri maz naudas un līdzekļu. Šie cilvēki pareizi runāja intervijās.
Tādu vai citādu statusu vairums līdz ar to saņēma, bet faktiski visi tūdaļ arī aizbrauca.”
U. Līkops vaļsirdīgi atzīst, ka bijušas daudzas un dažādas diskusijas; arī viņi tajās piedaloties, dažās bijuši arī paši bēgļi. Taču būtībā nekas nav mainījies, atskaitot to, ka beigusies “emocionālā histērija”: “Primāro palīdzību sniedzam. Bet, tāpat kā toreiz, arī tagad nevaram atrast dzīvokli, kas nemaksā neko. Un nevar pārmest šiem cilvēkiem, ka viņi negrib dzīvot plītsistabā. Tāpat nevaram piemeklēt darbu, kur maksātu Vācijas algas.”
Citiem vārdiem sakot – aina nav mainījusies. Patvēruma meklētājiem Latvija parasti nav mērķis, viņu mērķis ir saņemt statusu un pazust turīgo Eiropas valstu virzienā. Vismaz tā tas bija līdz robežu slēgšanai koronavīrusa epidēmijas dēļ. Nav brīnums, ka daudziem mentoru pakalpojums nemaz nav nepieciešams.
No otras puses, atrodoties Latvijā, viņi var saņemt kaut nepieciešamākos veselības aprūpes pakalpojumus, sakārtot savus dokumentus, nodrošināt tiem tulkojumu. Tā ir daļa no daudzveidīgiem pakalpojumiem, par kuru organizēšanu valsts dāsni maksājusi vēl citai organizācijai “Patvērums “Drošā māja””.
Iespējams, tai finansiāli veiksmīgākais bija 2017. gads, kad kopā vairākos projektos – no tiem viens no Labklājības, bet otrs – no Kultūras ministrijas – organizācija saņēmusi (saskaņā ar publicēto valdības informatīvo ziņojumu un prognozi 2017. gadam) pat vairāk nekā 1,3 miljonus eiro.
Taču pat valdības sēdē izskatītajā 2017. gada ziņojumā atklājas tā pati aina, ko konstatēja arī Sarkanais Krusts – vairums ātri pārtrauc jebkādu pakalpojumu saņemšanu un pazūd no valsts. Informatīvajā ziņojuma paskaidrojumu daļā pie atsauces uz organizāciju “Patvērums “Drošā māja”” iekļauta šāda norāde: “Uz 31.08.2017. tika pārtraukta pakalpojuma nodrošināšana 168 personām, no kurām 154 – pameta Latviju.”
Bēgļi atsakās runāt
Vislabāk priekšstatu par to, vai vispār bēgļi no Latvijas vēlas kaut ko vairāk nekā statusu, kas ļautu izceļot uz citām Šengenas valstīm, sniegtu saruna ar pašiem bēgļiem. Taču kā žurnālists saņemu kategorisku atteikumu organizācijā “Patvērums “Drošā māja”. Tikpat stingri atsaka Latvijas Sarkanais Krusts. Pat par iemesliem, kādēļ atsaka, jāprasa ne vairs viņiem, bet naudas devējiem sniegtajam mentora pakalpojumam – Sabiedrības integrācijas fondam (SIF).
Biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” atradusi mums vienu personu, kas daļēji piekrītot. Taču nedrīkstot tikt identificēta ne ar vārdu, nedz arī drīkstot fotografēt laikrakstam. Atsakāmies.
Prasu Apvienoto Nāciju Bēgļu aģentūrai – vai tiešām, ja runa ir par patiesu vēlmi integrēties Latvijas sabiedrībā, ir pamatoti izvairīties no jebkādiem kontaktiem ar medijiem? Aģentūras pārstāve ziemeļvalstīs Elizabete Arnsdorfa Haslunda atzīst, ka atsevišķās valstīs ir piedzīvots ļoti negatīvs sabiedrības noskaņojums un publikācijas, tādēļ daudzi bēgļi ir izvairīgi komunikācijā ar presi. Gan aģentūrai, gan organizācijām, ar kuru tā sadarbojas, tas jārespektē. “Neskatoties uz to, Apvienoto Nāciju Bēgļu aģentūra kopumā sludina, ka bēgļiem ir pašiem par sevi jāstāsta.
Ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs ne tikai runājam par bēgļiem, bet ka mēs runājam ar bēgļiem.”
Ar šo iedrošinājumu sazinos ar SIF. Par atbildi man beidzot piedāvā tikai tik daudz kā uzrakstīt savu vēlmi un iemeslus parunāties ar bēgļiem uz lapas, iztulkot to angliski un pēc iespējas arābiski (ja vēlamies tieši sīriešu bēgļus). Mentors to nodošot patvēruma meklētājiem…
Vēlāk, jau sarunā ar SIF vadītāju Zaigu Pūci, vaicāju, vai vispār lietderīgi tērēt miljonus darbam ar bēgļiem un patvēruma meklētājiem, ja nav praktiski neviena veiksmīgas integrācijas piemēra. Vēl vairāk – būtībā nav pat pašu bēgļu. Viņa iebilst, ka jautājums ir kompleksāks. Arī piedāvāt var tikai tik, cik valsts atradusi par iespējamu. Tomēr “arī bēglis ir cilvēks un vismaz to laiku, kamēr viņš ir Latvijā, svarīgi, ka nav uz ielas, paēdis un atrodas siltumā. Tas galu galā ir arī sabiedrības drošības jautājums. No tāda aspekta – nav nelietderīgi (tērēt miljonus). Jo tas, kas tiek darīts, vismaz neļauj viņiem kļūt par bezpajumtniekiem.”
Raksta tapšanas laikā arī uzzinu, ka viens no biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” klientiem – piecu cilvēku ģimenes galva – ar kāda privāta uzņēmuma gādību iekārtojies darbā. Uzņēmums izrādās “Swedbank”. Tomēr seko jau kārtējā pārsteidzošā komunikācija. Pirmajā dienā sazvanīšanās ar bankas sabiedrisko attiecību pārstāvji Jāni Kropu un optimisms. Jā, tāda persona esot. Latviešu valodu vēl nezinot, bet viņš strādājot angļu valodā, tādēļ komunikācijai nebūs problēmas.
Nākamā saruna ar banku jau radikāli atšķirīga. Bēglis nevēloties stāstīt par savu dzīvi un to, kādēļ ir Latvijā. Un pat, ja mēs apņemamies to respektēt, interviju laikrakstā nav iespējams publicēt agrāk, nekā tā parādīsies bankas iekšējā informācijas tīklā (bēgli uz to brīdi jau bija intervējusi sabiedrisko attiecību dienesta darbiniece). Mana neizpratne par to, kādēļ laikraksta publikācija saistāma ar bankas iekšējo informācijas tīklu, tiek noraidīta. Vēl viena sazvanīšanās visam pieliek punktu. Nē! Intervijas nebūs, un punkts.
Alvans Jelgavā bez darba
Pēc ilgiem meklējumiem mums atrasts vienīgais bēglis Latvijā, kurš gatavs runāt un kvalificējas sekmīgas integrācijas piemēram. Kopā ar fotogrāfi dodamies uz Jelgavu. Te, nostāk no centra, daudzstāvu mājas vienā dzīvoklī apmeties Alvans Alhardžānī, viņa sieva un četri bērni.
Vēl 2018. gada sākumā, kad bēgļu temats bieži parādījās ziņās, kāda no televīzijām veidoja sižetu no piemīlīgas konditorejas “Karameļu darbnīca”. Vietējām uzņēmējām bēgļu problēmas nebija vienaldzīgas. Tādēļ konditoreja deva iespējas strādāt gan jauniešiem, gan arī bēglim no Sīrijas.
Tiesa, dienā, kad satiekam Alvanu, viņš rāda savu individuālā darba meklētāja plānu, ko saņēmis Nodarbinātības valsts aģentūrā. Nupat kļuvis par bezdarbnieku. Konditoreja darbu uzteikusi, bizness nesekmējoties. Jāpiebilst, ka mēs tiekamies, tieši pirms Latvijā izsludina ārkārtējo situāciju Covid-19 epidēmijas ierobežošanai.
Alvana izredzes darba tirgū jau iepriekš bija sliktas, taču tagad tās līdzinās nullei. Viņa latviešu valoda nav pārāk laba. Bet tas ir viss, kas bija apgūstams vien mēnesi ilgos kursos. Skatos uz bezdarbnieka pabalsta summu un līdzās dzīvokļa komunālo maksājumu rēķinu. Ko jūs tagad darīsit? “Es nezinu!” Vecākā meita (18 g.v.) strādā, arī sieva – mazgā gaiteņus Jelgavas domes ēkā.
Alvans ir no Harastas – nelielas pilsētiņas, kas atrodas nelielā attālumā uz ziemeļaustrumiem no Sīrijas galvaspilsētas Damaskas. Ziņu attēli no Harastas apstiprina Alvana teikto – ne māju, nedz kafejnīcas, kurā strādājis līdz karam, viņam vairs nav. Pēc trim Turcijā nodzīvotiem gadiem Alvans nolēma doties uz Eiropu.
Kā jūs nonācāt Eiropā?
Bērni! Bērniem ir jāmācās. Bet Turcijā skolas bērniem nebija.
Bet kā tieši nonācāt?
Caur Grieķiju. Ar laivām. Visa ģimene bija ūdenī.
Kur dzīvojāt Grieķijā?
Tur nebija dzīvokļa. Nekā nebija. Dzīvojām teltī. Nav kur gatavot ēst. Nav naudas. Nav dušas. Nekā nav. Un visapkārt cilvēki, kas saka, ka viņi esot no Sīrijas. Kam pavaicāju – no Sīrijas. Tā viņi saka. Bet viņi nav no Sīrijas! Viņi visi grib nonākt Eiropā, bet viņi nav no Sīrijas.
Respektīvi, ne visi bēgļi, kas saka, ka ir no Sīrijas, patiešām ir no Sīrijas? Bet no kurienes tad viņi ir?
Es nezinu! (Pasviež rokas gaisā un smejas.) Tur ir Libāna, Afganistāna, Lībija. Daudz cilvēku. Un visi saka, ka ir no Sīrijas. Bet nav. Muceniekus – jūs zināt, kas ir Mucenieki? (Alvans, drošs paliek drošs, mums pārvaicā un turpina, sagaidījis apliecinājumu, ka zinām gan.) Muceniekos bija viena ģimene. Arī saka, ka no Sīrijas. Un viņi saņēma personas apliecību un statusu uz pieciem gadiem. Un aizbrauc uz Vāciju. Bet viņi bija no Libānas!
Es patiešām esmu no Sīrijas, un tur ir karš, bet man izsniedza uz gadu. Libānā kara nav – tur pieci. Man – uz vienu gadu.
Un tā Muceniekos bija trīsdesmit ģimenes, un visas aizdevās uz Vāciju. Alvana sieva kategoriski atsakās fotografēties. Arī meita, kura tad, kad pošamies promiešanai, pārnāk no skolas. Viņai ir 15 gadi, un viņa patiešām šajā laikā labi apguvusi latviešu valodu. Stāstu par Latvijas Lauksaimniecības universitāti Jelgavā un prasu, vai viņa vēlētos tajā studēt. Viņa šķiet ieinteresēta. Taču balsī arī bažas. Varbūt bažījas, ka līdzīgi savai 18 gadus vecajai māsai, kurai karš pārtrauca iespējas skoloties, arī viņai nāksies uzsākt darba gaitas, pie labas izglītības nemaz netiekot.
Šī ģimene vēl arvien ir izdzīvošanas režīmā. Alvans vēl izrāda guļamistabu – ievēroju, ka sienas vietumis mitras un pelē.
“Jau trešo reizi pārkrāsotas!” saka Alvans. Viena gulta un televizors – Apvienoto Arābu Emirātu diplomātu dāvinājums. Loģiski vaicāt, kādēļ viņš tomēr palika Latvijā, kur tagad kuļas – tāpat kā daudzi vietējie – kā pliks pa nātrēm?
“Man teica, ja es aizbraukšu uz Vāciju, mani pēc tam atsūtīs atpakaļ uz Latviju, bet tad vairs nebūs pilnīgi nekā. Un kur tad es palikšu? Un bērni visu laiku neapmeklē skolu. Tas ir slikti. Tad man nav ne dzīvokļa, nekā. Nekā nav. Vēl sliktāk.
Bet tagad, kad sazvanāmies ar visām tām ģimenēm, kas aizbrauca, nekas nav tā, kā mums teica. Teica, ka Vācijā nebūs naudas (atbalsta tiem, kam statuss piešķirts Latvijā. –Aut.). Kā nebūs?! Sēž mājās un saņem 400 eiro mēnesī. Citi strādā. Un saņem 17 eiro stundā. Bet man te nav darba, nav naudas. Nekā nav. Un Vācijā pat veikalos cenas zemākas. Latvijā – darba nav, naudas nav, bet veikalā viss dārgi.”
Raksta tapšanas gaitā neradās pamats uzskatīt, ka kāds no sadarbības partneriem vai iesaistītajām ministrijām būtu atteicies no iezīmētajiem budžeta līdzekļiem tādēļ, ka bēgļu un patvēruma meklētāju skaits samazinājies. Tomēr ministriju un Sabiedrības integrācijas fonda (kura budžets atspoguļojas Kultūras ministrijas kopējā budžetā) sniegtie dati par izdevumiem šiem mērķiem ir ievērojami zemāki gan par faktiski jau iztērēto laikā, kad ziņojums tika izskatīts, gan par 2018. un 2019. gada prognozi. Turklāt atsevišķi, mazāki piešķīrumi ik gadus bijuši arī papildus norādītājam summām.
