Sēžot uz dīvāna, neviens lomas klāt nepienesīs. Saruna ar dziedātāju Edgaru Ošleju 6
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dziedātāju Edgaru Ošleju piedalīties Siguldas opermūzikas svētkos to rīkotājs Dainis Kalns pirmoreiz uzaicināja pirms trim gadiem, kad Mūzikas akadēmijas pēdējā kursa students uzstājās koncertā pils dārzā.
Aizpērn viņš jau tika ieaicināts Galā koncertā, pērn svētki izpalika pandēmijas dēļ, bet svētdien, 8. augustā, sulīgā basa īpašnieks dziedās gan Dārza koncertā, gan vakarā koncertā “Ceļojums opermūzikas pasaulē”, un viņam arī uzticēta tā vadīšana.
Edgara Ošlejas balsi dzirdam arī seriālos un televīzijas filmās, kuras dziedātājs ierunā jau kopš Mūzikas akadēmijas pirmā kursa. Bet par Siguldas opermūzikas svētkiem solists saka – patiesi glauns sarīkojums!
Jūs šobrīd dziedot Prāgas operā….
E. Ošleja: Jā, man tur ir piecas lomas – Banko “Makbetā”, Kolēns “Bohēmā”, Karalis “Aīdā”, Augstais priesteris “Nabuko” un Andželoti “Toskā”. Paveicās, ka tiku uzaicināts Oslo “Nord operā” – noklausīšanās un meistarklasēs –, kur mani izvēlējās kā vienu no Mūzikas akadēmijas studentiem. Oslo publikā aģenti, talantu meklētāji… Pēc vienas no kārtām pienāca e-pasts no Prāgas operas, kas aicināja uz sadarbību.
Mūzikas lietpratēji teic, ka jums esot tāds īsts bass, kā mūsu operā Krišjānim Norvelim, kā bija nu jau viņsaulē aizgājušajam Romānam Poļisadovam. Kā jums, dziedātājam ar tādu dabas dotu balsi, pašam šķiet – pasaules opernami stāvēs rindā vai dzīvē tomēr notiek citādi?
Viss atkarīgs no paša.
Iespējas ir milzīgas, taču, ja sēžam uz dīvāna, neviens lomas klāt nepienesīs.
Soprāniem ir grūtāk, jo konkurence lielāka, baritoniem tāpat. Basiem šajā ziņā ir nedaudz vieglāk, jo mūsu ir mazāk, bet, protams, jāstrādā, jo nevienu neinteresē slikti dziedošs izpildītājs.
Balss jātrenē, lomas jāmācās, palaisties nedrīkst. Diemžēl pandēmijas laiks mazliet iecirtis sprunguļus spieķos, jo nebija tik lielu iespēju trenēt balsi. Dzīvoklī klavieres nav tās, nevari uzaicināt koncertmeistaru, un bez pavadījuma dziedāt atkal nav tas.
Taču, ja esi īstajā, Mūzikas akadēmijas vai operas vidē, pilnīgi cita lieta, jūti to sulu, esenci, īsto gaisu! Esmu mēģinājis dziedāt dzīvoklī, galīgi nav tas, un visu laiku šķiet, ka traucēju kaimiņu mieru.
Bet atgriežoties pie nākotnes vīzijas…
Varbūt kaut kad pēc gadiem vēlēšos lielāku stabilitāti, esot vienā vietā, bet šobrīd man labākais šķiet palikt brīvībā. Tas sniedz iespēju piekrist dažādākiem projektiem un iepazīt pasauli, sadarbojoties ar plašāku klāstu nozares profesionāļu.
Un kāda ir Prāgas operas aura?
Prāgā jūtos ļoti labi. Tieku uzņemts ar cieņu, par visu padomāts. Operas direktors pirms izrādēm mēdz iegriezties solistu grimētavās, lai pārmītu dažus draudzīgus vārdus un novēlētu izdošanos izrādē, kas vienmēr ir patīkami.
Protams, Latvijas Nacionālā opera ir mājas, kur pazīstu vairāk kolēģu.
Īstenībā daudzas lietas ir līdzīgas. Prāgas operu gan restaurēja pirms diviem gadiem, viss jauns, skaists, svaigs…
Un publika?
Zolīdi tērpjas! Rīgā tomēr – nerunāsim par pirmizrādēm, bet kārtējām – biežāk sanāk pamanīt kādu, kas ieradies ikdienišķā apģērbā. Garo pārlidojumu gaidītāji no lidostas domā tā – kino biļete gandrīz tikpat dārga kā operā, laiks kaut kā jāīsina, tad jau labāk iet uz operu, vai ne?
Un viņi ierodas mūsu Baltajā namā savos ceļojumu tērpos un it kā nozog daļiņu no svētku sajūtas, no maģijas, ko sniedz operas izrādes apmeklējums.
Mūsu operā jūsu lomas ir Rainmārs “Tanheizerā”, Zarastro “Mazajā burvju flautā”, Aklais “Spēlēju, dancoju”, Kolēns “Bohēmā” un vēl divas mazas lomiņas – Baltais priesteris “Turandotā” un Trako nama pārvaldnieks “Izvirtības hronikā”. Kā pašam šķiet, kura no minētajām lomām visvairāk pieguļ?
Vislabāk jūtos “Bohēmā”, jo viss sastāvs, galvenie tēli tajā jauni mākslinieki, ir mūziķis, gleznotājs, filozofs, rakstnieks… Viņi ālējas, ballējas, ne vienmēr ir pārtikuši. Viņi lielāku nozīmi piešķir savstarpējām attiecībām un mākslai nekā finansiālajam nodrošinājumam.
Un tā īstenībā ir esence, ko es baudu uz skatuves tajā brīdī, kad varu izkustēties, izsmieties no sirds. Un smiekli man nav jāuzspēlē, tie nāk dabīgi, jo starp kolēģiem “Bohēmā” mēs tiešām arī dzīvē esam draudzīgās attiecībās, ir ļoti patīkami šo lomu spēlēt.
Arī “Māmuļā” un citur esat dziedājis Čaikovski, Verdi, Hendeli, Prokofjevu. Kurš no skaņražiem tuvāks?
Ļoti izbaudu, dziedot Verdi mūziku, jo tā ir monumentāla, grandioza un tajā pašā laikā to ir ļoti viegli izpildīt. Lai arī Verdi mūzikā ir augstas notis, skaņradis ērti pieved pie tām, un tās nāk it kā pašas no sevis. Man arī bija tas gods dziedāt basa solo Bēthovena “9. Simfonijā” Prāgas operas orķestra pavadījumā. Koris, milzīgs orķestris, kaifs.
Bija divi koncerti – Barselonā un Madridē. Iespaidīgi! Gatavojos tiem ar lielu atbildības sajūtu. Kad man iedeva Kolēna lomu, pirms tam Prāgā sacīja – ja sākam sadarbību, nodziedi arī šo, Bēthovena “9. Simfoniju”… Tā bija mana pirmā sadarbība ārzemēs.
No kurienes nāk jūsu skaistais bass?
Mans vectēvs Gunārs Zemītis bija gruntīgs bass, dziedāja korī. Mūsu ģimenē visi dzied. Manai mammai ir skaista balss, tētis jaunībā spēlēja kāzās ģitāru un akordeonu, bet es no ģimenes esmu pirmais, kas muzicē profesionāli.
Ceļš mūzikā aizsākās Rīgas Komercģimnāzijas jauktajā korī, ko vadīja Maija Feldmane. Mūzikas stundā mani izdzirdējusi, teica: tu nāc uz kori! Tad ceļš aizveda uz Jauno Rīgas vīru kori, ko vada Iveta Rīsmane un Einārs Verro, pēc tam uz Garkalnes novada kori “Pa saulei”, kura diriģenti Marta un Jānis Ozoli (arīdzan Babītes “Maska” mākslinieciskais vadītājs. – V. K.).
Dziedājām, dziedājām, un es sapratu, ka man gribas izpausties vairāk.
Palūdzu Jānim Ozolam, lai iepazīstina ar kādu vokālo pedagogu, un diriģents izraudzījās Latvijas Kultūras akadēmijas asociēto profesoru Robertu Hansonu, kurš strādā ar lielisko koncertmeistari Ingunu Puriņu, kurus es uzskatu par saviem mūzikas krustvecākiem un bez kuru nenogurstošā darba manā labā es nebūtu ticis tik tālu.
Vēl esot Mūzikas akadēmijas studentam, bija iespēja strādāt ar dažādiem ārzemju pedagogiem, kurus lieliski izvēlējās neaizvietojamā profesore Maija Sīpola. Tā aizsākās arī mana sadarbība ar Robertu Haimanu, jau kādu laiku Zviedrijas galvaspilsētā dzīvojošo amerikāni, kurš pasniedz Stokholmas Mākslu universitātē.
Pie viņa mācos atbrīvotību, prasmi pārvarēt saspringumu.
Haimans bija atbraucis uz meistarklasēm Latvijā, mums ātri radās kontakts. Florences konservatorijā, kur mēs ar līgavu abi mācījāmies, interpretāciju lieliski ierāda koncertmeistare Ulla Kasalini, dāma gados, bet ar uguni iekšā un milzīgu pieredzi.
Itāliete ar vācu asinīm un lielisku vācu izrunu, kuru ierādījusi arī man. Ar viņu kopā gatavojāmies Bēthovena “9. simfonijai”.
Kas dziedātāja profesijā sniedz lielāko gandarījumu un kas ir pārvaramie šķēršļi?
Nedrīkst ierūsēt, jo pēc ilgāka klusuma uzstājoties ir tā, it kā kāptu uz skatuves pirmoreiz, vismaz grūtākajās lomās. Satraukums mani izrādes dienā pavada tikai līdz iznākšanai uz skatuves. Kad esi uz tās dēļiem, izbaudi mūziku.
Ir brīnišķīgs gandarījums, kad izdodas izdziedāt grūtās notis, sarežģītākās vietas perfekti.
Tas ir pat lielāks gandarījums nekā aplausi pēc izrādes. Lielākie kritiķi esam sev paši. Ja pats sev vari uzsist pa plecu, tad ir labi. Jātrenē spēja atbrīvoties no ķermeņa sasprindzinājuma pēc augšējām notīm, lai skanīgi varētu paņemt apakšējās, kā, piemēram, ārkārtīgi grūtajā Osmina ārijā – “O, wie wil ich triumfieren” (kā vēlos uzvarēt – vācu val.) Mocarta “Bēgšanā no Seraja”, tur ir lēciens pa divām oktāvām.
Bija tāds brīnišķīgs vācu operdziedātājs Kurts Molls, fenomenāli, kā viņš to spēja izdarīt! It kā bez jebkādas piepūles… Molla vairs nav mūsu vidū, bet, ja laika ratu varētu pagriezt, es labprāt ietu pie šī vīra meistarklasēs.
Kas ir laba opera?
Opermūzikas pasaule ir ārkārtīgi plaša un gaumes ir dažādas, tāpēc grūti norādīt uz kādu konkrētu kritēriju, bet, manuprāt, laba opera ir tā, kur, arī nesaprotot valodu, skatītājs spēj izdzīvot stāstu, sajust emocijas un piedzīvot maģisku momentu mākslas pasaulē.
Siguldas opermūzikas svētki – ceļojums opermūzikas pasaulē
* Koncertā uzstāsies pasaulslavenais bulgāru soprāns Krasimira Stojanova, viena no lielākajām zvaigznēm pasaulē, uz kuru opermūzikas svētku rīkotājs Dainis Kalns gaidījis rindā padsmit gadu.
Savā laikā viņa spēlējusi vijoli orķestrī pie Vladimira Kiradžijeva, kas arī koncertā būs pie diriģenta pults. Dziedājusi Bizē, Verdi, franču un krievu operās, Metropolitēnā, Koventgārdenā, “La Scala”.
Kā mājvieta zvaigznei šobrīd vairāk uzlūkojama Vīnes opera, bet Rīgā viņa ieradīsies tieši no Minhenes opernama, kur būs nodziedājusi “Aīdu”, ko dziedās arī Siguldā. Aleksandrs Antoņenko izteicies, ka tieši Krasimira Stojanova ir lieliskākā Dezdemonas lomas dziedātāja pasaulē. Viņa ir ierakstījusi divus diskus ar pasaulslaveno latviešu diriģentu Marisu Jansonu pie pults – “Jevgeņiju Oņeginu”, kurā dzied Tatjanu, un Verdi “Rekviēmu”.
* Zvaigznes tautietis, bulgāru pirmais tenors Mihaels Mihailovs piedāvās skaistākās operu ārijas un duetā no Verdi “Pērļu zvejnieka” satiksies ar mūsu solistu Rinaldu Kandalincevu, kurš Siguldas opermūzikas svētkos dzied jau kopš 2005. gada.
* Koncertā Pils dārzā muzicēs Edgars Ošleja, Andris Lapiņš un Jana Lute. Ilonas Bageles sniegumā visspilgtāk var izbaudīt latviešu mūziku, Dināra Rudāne parādīs savas balss fenomenālās spējas. Opermūzikas svētku tradīcija turpināsies caur Krišjāni Norveli, kas ir pastāvīga vērtība Siguldas opermūzikas svētkos, un publikai būs pieejami trīs labumi reizē – vakara koncerts “Ceļojums opermūzikas pasaulē”, dienā koncerts Pils dārzā un vēl iespēja apmeklēt restaurēto unikālo Siguldas pili, kurā tik spilgti izpaužas nacionālais romantisms.
