Anda Līce: Grāmatu ķēde parādīja, ka sabiedrība cieš no garīga izsalkuma 7
Tikai tā var kaut ko no kāda saņemt un kādam kaut ko iedot. Tā tas notika, pārvietojot Tautas grāmatu plauktam dāvātās grāmatas no Nacionālās bibliotēkas vecās ēkas uz jauno. Ne tikai no rokas rokā, bet vispirms no sirds sirdī – tā mēs darām arī ikdienā. Tad mūsu veidotās cilvēku ķēdes ir daudz īsākas un grūtāk pamanāmas, taču tieši šis princips ir pamatā jebkurai labdarībai, ko savas dzīves laikā vairāk vai mazāk tomēr īsteno katrs cilvēks. Šo principu nevajadzētu jaukt ar kukuļošanu, kas vienmēr sazeļ tad, kad mūsu nodomi nav tīri, tad mēs dodam tikai no kabatas kabatā.
Skumjajā faktā, ka laikā, kad Rīgai ir uzticēts gods būt par Eiropas kultūras galvaspilsētu, tai nav nedz jaunas koncertzāles, nedz laikmetīgās mākslas muzeja un pat Mākslas muzeja durvis ir slēgtas, nevar vainot tikai krīzi. Valsts ir izlaupīta neiedomājamos apmēros, par ko liecina milzīgais krimināllietu sējumu skaits un tukšie tiesas soli, līdz kuriem vainīgie nemaz nenonāk. Valsts amatpersonām vajadzētu daudz piesardzīgāk runāt par krīzes sekmīgu pārvarēšanu un sabiedrībā pieaugošo optimismu. Īstenību nevar apsegt ar pašapmānu.
Grāmatu ķēde parādīja, ka sabiedrība cieš no garīga izsalkuma, kaut gan ikdienā daudzi to varbūt pat neapzinās. Grāmatu kā ne ar ko citu neaizvietojamu vērtību reabilitēja tūkstošu roku pieskārieni un tas nozīmē aicinājumu atkal pievērsties lasīšanai, no kuras mūs uz kādu laiku bija projām aizvilinājušas modernās tehnoloģijas. Tas, ka lasīšana nav tikai pensionāru nodarbe, rādīja lielais bērnu un jauniešu skaits un viņu priecīgā piedalīšanās Grāmatu draugu ķēdē. Zīmīgi, ka pirmā uz jauno ēku aizceļoja grāmatu grāmata – Bībele. Lai arī ko mēs domātu un teiktu par kristietību, tās formām, gaišajiem un tumšajiem laikiem un Eiropas sekularizāciju, mēs nevaram atmest Bībeles patiesības un aizbēgt no to neievērošanas konsekvencēm.
Grāmatu diena bija saulaina ne tikai laika apstākļu ziņā. Nemanīja dusmīgas sejas, dusmīgie vai nu bija palikuši mājās un burkšķēja pie televizoriem, vai beidzot ļāvās vispārējai labvēlībai. Rīgas mērs un vicemērs gan neuzdrošinājās iziet laukā no telpām pie tautas un pasalt kopā ar to. Nilam Ušakovam pēc tiem nicinošajiem vārdiem, ko viņš ir veltījis jaunās bibliotēkas ēkai, pieklātos atvainoties ēkas arhitektam un sabiedrībai. Nevienam nav jākaunas atzīt un nožēlot savu nezināšanu kādā jomā. Jāteic gan, savos priekšstatos par mūsu kultūru viņš nebūt nav vientuļš, brīvajā mikrofonā kāda kundzīte izkliegusi, ka viņai jaunās bibliotēkas ēkai pat riebjoties iet garām, jādomā, jutās ļoti apmierināta. Tādi esam, kaut gan varētu būt daudz gudrāki un labāki.
