1
Vai būs arī “stingrā vara”?
Gan jāpiekrīt – Eiropas Savienība vienmēr un pamatoti “ir lepojusies ar savu “maigo varu”, jo neviens to nespēj īstenot “labāk par mums”. Piemēram, attīstības sadarbībā ES ir ieguldījusi vairāk līdzekļu un pūliņu nekā pārējās pasaules valstis kopā. Jaunā stratēģija šajā ziņā paredz uzņemto kursu turpināt, lai gan ieguldījumu lietderība un atdeve ne vienmēr bijusi cerētā. Ir nepieciešami arī cita rakstura argumenti.
Stratēģijas sadaļā, kas nosaukta “No redzējuma līdz rīcībai”, teikts: “Šajā trauslajā pasaulē ar “maigo varu” vien ir par maz: ir jāpalielina mūsu ticamība drošības un aizsardzības jomā. Lai reaģētu uz ārējām krīzēm, stiprinātu mūsu partneru spējas un aizsargātu Eiropu, dalībvalstīm ir jānovirza pietiekami līdzekļi aizsardzībai, cik vien iespējams efektīvi jāizlieto resursi un jāizpilda kopējā apņemšanās 20% no aizsardzības budžeta izdevumiem atvēlēt aprīkojuma iegādei, pētniecībai un tehnoloģijām. Spējas ir jāattīsta tā, lai panāktu maksimālu sadarbspēju un vienveidīgumu un, kad vien iespējams, jādara pieejamas ES, NATO, ANO un citu starptautisku pūliņu atbalstam.”
Lielie jautājumi
Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES sašaurina Kopējās drošības un aizsardzības politikas iespējas, taču dažu politiķu uztverē līdz ar “Brexit” Eiropai tiek atraisītas rokas. Kā sacījusi Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena (prezentējot valsts aizsardzības stratēģiju, kas ir apjomīgāka par ES ārpolitikas un drošības stratēģiju), “eiropiešiem ir tiesības sagaidīt no Eiropas Savienības lielo jautājumu risināšanu”.
Pastāv viedoklis, ka tieši briti, kuri saskatīja Eiropā vien izdevīgu tirgu, bremzēja “lielo jautājumu” – aizsardzības un šī vārda cienīgas kopējas ārpolitikas – virzību. Tomēr problēma ir sarežģītāka un tās pirmsākumi meklējami 1954. gadā, kad Francijas parlaments noraka Eiropas Aizsardzības kopienas veidošanu bailēs no Vācijas militārisma ātras atdzimšanas. Kaut gan jau ļoti drīz Parīze piekrita VFR uzņemšanai Ziemeļatlantijas aliansē.
Runas par “Eiropas armiju” pieklusa līdz 90. gadiem, bet mūsdienās ik pa laikam izskan galvenokārt no ES dibinātājvalstu puses. Ja atceramies, vēl pavisam nesen par to ieminējās Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers. Taču pretrunas, kuras saistās ar Eiropas militāro un politisko “emancipāciju” un integrāciju, arvien pastāv, neviens nav gatavs pienācīgi maksāt vai uzņemties smagas organizatoriskas nastas. Turklāt tagadējie, kā ierasts teikt, izaicinājumi spiež vairāk paļauties uz pārbaudītām vērtībām jeb transatlantiskajām saiknēm. To apliecina arī Varšavā parakstītā NATO un ES deklarācija, kas paredz ciešāku sadarbību, piemēram, kiberdrošības jomā, hibrīddraudu novēršanā un jūrlietu drošībā. Tas neaizstāj vajadzību pēc Eiropas interesēm atbilstošas globālas stratēģijas, kuras iedzīvināšana (vai atlikšana malā) būs tuvākajā nākotnē izšķirams jautājums.
VIEDOKĻI
Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks:
“Lai gan mūsu iekšējā un ārējā drošība ir cieši saistītas, dažkārt šķiet, ka ES un NATO atrodas uz dažādām planētām un to galvenās mītnes neatrodas vienā un tajā pašā pilsētā. (..) Ir saprātīgi ciešāk sadarboties.”
Eiroparlamenta deputāts, bijušais Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets (gatavo ziņojumu par Eiropas aizsardzības savienību): “Piemēram, NATO ir pieņēmusi lēmumu palielināt militārpersonu skaitu dažās Austrumeiropas valstīs. Bet tas viss prasa infrastruktūru, kur šos cilvēkus izmitināt. ES var atbalstīt ar ieguldījumiem infrastruktūras pielāgošanai, un tas būtu vienota mērķa labā.”
