No pieradināta surikata nav jābaidās: kā kopt un audzināt “runīgo” dzīvnieciņu 0
Televīzijas raidījumos par dabu un dzīvniekiem šad tad varam priecāties par surikatiem – vidēji lieliem, spriganiem, pēc izskata ļoti mīlīgiem dzīvnieciņiem. Izrādās, lai redzētu šīs radībiņas klātienē, nav noteikti jābrauc uz to dzimteni Āfriku. Jau dažus gadus pieci surikati – divi puikas un trīs meitenes – dzīvo mini zoodārzā “Brīnumi” Ropažu novada Kākciemā.
Surikatu puikām doti vārdi Misters un Seņķa, meitenēm – Milana, Musja un Monika. Četrus no tiem zoodārza saimniece Katrīna Ripa iegādājās Krievijā, bet Monika pasaulē nāca tepat, zoodārzā “Brīnumi”. Surikatu meitenes vecāki ir Seņka un Milana. Šo dzīvnieku mazuļi piedzimst akli, nevarīgi un bez apmatojuma. Acis un ausis atveras tikai desmitajā līdz piecpadsmitajā dzīves dienā. Māte mazo surikatiņu divus mēnešus baro ar savu pienu. No alas mazuļi sāk iznākt ap trīs nedēļu vecumā. Kad sasnieguši mēneša vecumu, jaunie surikati sāk pievienoties pieaugušajiem dzīvniekiem barības meklējumos. Jaunuļi mācās no pieaugušo piemēra, novērojot un atdarinot viņu uzvedību.
Surikati savvaļā mīt Āfrikas dienvidrietumos – Dienvidāfrikā, Botsvānā, Namībijā un Angolas dienvidos. Pateicoties aptuveni divus centimetrus garajiem priekškāju nagiem, tie ir lieliski racēji un veido sazarotas alu sistēmas ar daudzām ieejām. Lai rokot smiltis neiekļūtu ausīs, ausu atveres ir noslēdzamas.
Dzīvojot savvaļā, surikati ir aktīvi tikai dienā, turklāt tikai saulainā laikā. Ja ir apmācies vai līst, tie no alām ārā nerādās. Labos laika apstākļos tiem patīk sauļoties, gozējoties dažādās pozās, bet, kad iestājas pusdienlaika svelme, surikati atgriežas alās atvēsināties. Katrīnas mīluļi ziemā mitinās lielā būrī mājā, siltajā sezonā – ārā voljērā. Ņemot vērā to, ka surikati savvaļā dzīvo alās, voljērā noteikti jāievieto mājiņa, kur tiem slēpties un gulēt. Šo dzīvnieku mītnē jāievieto arī koku zari, pa kuriem skraidīt un lēkāt. Katrīna savus surikatus šad un tad laiž paskraidīt pa māju, un šajās reizēs dzīvnieciņi uzvedas ļoti labi. Neko neplēš un negrauž. Reizēm kāds no surikatiem paņem zobos suņa rotaļlietu un priecīgs skraida apkārt. Tiem arī patīk sēdēt uz palodzes un vērot, kā lido putni, garām brauc mašīnas un iet cilvēki. Katrīna savus surikatus ir pieradinājusi, tāpēc tos var droši ņemt rokās un samīļot. “Surikati ir ļoti “runīgi”. Komunicējot ar saviem sugas brāļiem vai cilvēku, tie rej gluži kā suns, bet, kad paglauda, murrā kā kaķis,” stāsta mini zoodārza “Brīnumi” saimniece. Ar spriganajiem dzīvnieciņiem labprāt nodarbojas arī Katrīnas meitiņa Sabrīna, un tie meitenītei pāri nedara. Bet, ja surikati ir nepieradināti un jūtas apdraudēti, ja neizdodas aizbēgt, tie var aizsargāt sevi ar zobiem un nagiem, stāsta Katrīna.
Savvaļā surikati dzīvo baros – visbiežāk pa desmit līdz piecpadsmit dzīvniekiem, bet reizēm koloniju veido divas līdz trīs ģimenes, tāpēc tajā var būt pat piecdesmit radībiņas. Turot surikatus nebrīvē, ieteicams iegādāties vismaz divus dzīvnieciņus. Tiesa, Krievijā ļaudis reizēm iegādājas vienu surikatu, bet ar noteikumu, ka mājās ir suns vai kaķis, ar ko tam komunicēt.
Surikati ir plēsēji. To pamatbarība savvaļā ir kukaiņi, skorpioni, zirnekļi, simtkāji, ķirzakas, čūskas, putnu olas un augi. Katrīna savus surikatus baro ar kaķu sauso barību un kaķu konserviem, jēlām olām, biezpienu, dod arī dārzeņus, piemēram, burkānus, kabačus, gurķus, no augļiem – ābolus, banānus un bumbierus, no ogām – lielo ogu ķirbi, zemenes, tostarp arī meža zemenes, un mellenes. Šad tad kā našķi tie dabū siera gabaliņus, bet visvairāk surikatiem garšo kukaiņi, ko Katrīna iegādājas no kādas firmas.
Surikati:
• mangustu dzimtas kaķveidīgie zīdītāji
• savvaļā dzīvo savannās Āfrikas dienvidrietumos
• ķermeņa garums (bez astes) – 25 līdz 35 cm
• dabā katra surikatu ģimene mitinās aptuveni 3 m2 lielā teritorijā
• klanā parasti ir 10 līdz 15 dzīvnieki
• grūsnība ilgst 11 nedēļas
• vienā metienā visbiežāk dzimst 3 līdz 4 mazuļi
• dzīves ilgums – 12 līdz 15 gadi
