Monika Zīle: Iztēlojoties visus alimentu parādniekus vienkop, sanāk četras Kuldīgas 36
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“To maizes gabalu, kuru neiedosi savam bērnam, tev pašam dzīves gaitā trīsreiz atņems liktenis.” Abhāzu sakāmvārds
Vasaras sākumā mana Baltkrievijā dzīvojoša paziņa pēc vienu mēnesi piemirstas komunālo pakalpojumu rēķina apmaksas ar oficiālu pavēsti tika izsaukta uz… prokuratūru un saņēma brīdinājumu: kavējumam atkārtojoties, iespējams reāls cietumsods par kaitējumu valsts iekārtai, un divi mazi bērni nebūšot attaisnojums.
Bez debatēm par cilvēktiesību aizskārumu un citām demokrātijas niansēm.
Manam šīs pieredzes atstāstam sociālajā tīklā nebija daudz komentāru, taču lielākoties nīgri un pat agresīvi mudinājumi nemeklēt utis svešā kažokā, bet pievērsties Latvijā sakuplojušajiem brīvības ierobežojumiem, kuru dēļ visiem būšot jāstaigā kā zaldātiem, kas bez augstākā virsnieka atļaujas nedrīkst pat galvu pagriezt.
Neiztika arī nu jau bez tradicionālajām replikām – “aitas” klausa valdības pavēlēm, garā brīvie tām nepakļaujas.
Atļaujos secināt, ka pilnīgi brīvi un pēc saviem nerakstītajiem likumiem augusta sākumā dzīvoja 42 530 mūsu līdzpilsoņi – tieši tik daudz parādnieku ir Uzturlīdzekļu garantijas fondam (UGF), kurš ik mēnesi alimentu nemaksātāju atvasēm atvēl 4,6–4,8 miljonus eiro.
No vecāku pienākumiem sevi atbrīvojuši lielākoties vīrieši darbspējas brieduma gados, un viņu kopējais parāds valstij kopš UGF izveidošanas 2004. gada augustā sasniedzis 429 miljonus eiro.
Līdz apaļam pusmiljardam nav tālu, jo uzturlīdzekļu pieprasījumu skaits turpina palielināties.
Uz brīdi pieaugumu nobremzēja 2015. gada vasarā sāktā parādnieku uzvārdu publiskošana, taču tiesībsargs to apstrīdēja – esot bažas, ka vienaudži apsmies alimentu nemaksātāju bērnus, – un vēlāk neko nav līdzējuši “dzegužiem” noteiktie liegumi un ierobežojumi, tostarp kriminālabildības piemērošana.
Šogad UGF nosūtījis 791 iesniegumu kriminālprocesa uzsākšanas izvērtējumam.
Taču, zinot mūsu kārtības sargāšanas iestāžu apgriezienus “lēnilūdzot” stilā, īpaši satraukties nevajag arī tam parādniekam, kura vietā bērnu uzturam 106 994 eiro samaksājusi valsts.
Ļaunā mūsu brīvības ierobežotāja – mēdz uzsvērt 13. Saeimas deputāts Aldis Gobzems un viņa domubiedri, solīdami varas iegūšanas dienā atbrīvot tautu no valdības uzkrauto liegumu nastas.
Kamēr sabiedrība prāto, kā šī vaļa izpaudīsies, apmēram trīs tūkstoši pie stūres smagā reibumā pieķerto sevi atsvabinājuši no satiksmes noteikumu ievērošanas.
Tiem spītēt mudina arī sevi nemirstīgo kārtā iecēlušie transporta līdzekļu vadītāji, papildinot uz ceļiem bojā gājušo skaitu, kas aizvadītās nedēļas nogalē pieauga par astoņiem.
Visi šo avāriju iemesli vēl nav līdz galam izvērtēti, bet skaidrs, ka dominēja noteikumu ignorēšana.
Dažādās brīvības, ieskaitot piketus pret brīvības ierobežojumiem, ir demokrātijas vērtība. Diemžēl daļa sabiedrības patiesu pilsonisku brīvību jauc ar tiesisko nihilismu, no kura cieš gan likumpaklausīgie, gan pienākumiem uzspļaujošie.
Starp citu, iztēlojoties visus alimentu parādniekus vienkop, sanāk četras Kuldīgas (piedodiet, kuldīdznieki, šis vien statistisks salīdzinājums…) apjoma pilsētas, kur nesatiksim nevienu vecāku pienākumiem kalpojošo.
Viņu brīvības cena – katrs septītais bērns vecumā līdz astoņpadsmit gadiem saņem uzturlīdzekļus no valsts.
