No piena pāri paliek tikai ūdens 5
Pārbraucot pāri Mūsai, Elejas un Uzvaras ceļu stakle Bauskā izsenis bijusi piena sateces vieta. Piecdesmitgadīgā Bauskas piena kombināta balto ķieģeļu ēku vietā tagad gan tikai līdz ar zemi nolīdzināti pamati. Turpat pāri Stacijas ielai akciju sabiedrība “Bauskas piens” bija sākusi būvēt jauno rūpnīcu, bet… nepabeidza, jo 2009. gadā tika uzsākts maksātnespējas process.
Šo ražošanas ēkas jaunbūvi noskatīja Kazāku ģimene – Kaspars un Ilona, un no “GE Money Bank” iegādājās maksātnespējīgā “Bauskas piena” īpašumu Bauskā – 9 ha zemes, ēkas un iekārtas.
Kādēļ tieši Bauskā? “Pirmkārt, esmu dzimis Bauskā, mācījies tepat blakus Saulaines tehnikumā par agronomu un Jelgavā LLU par būvinženieri. Otrs, toreiz tieši tajā laikā meklējām vietu sūkalu pārstrādes rūpnīcai. Trešais, banka gatavojās aiziet no Latvijas tirgus un bija gatava šo īpašumu, kurš izsolēs nevienu neinteresēja, pārdot tikai par 280 tūkstošiem latu,” paskaidro Kaspars.
Kāpēc izvest, ja var pārstrādāt?
Sākotnēji Kazāku ģimene kā SIA “Sigilo KV” īpašnieki uzpirka pienu un veda uz Lietuvu un Poliju. 2008. gada beigās sākot ar trīs tonnām no četrām saimniecībām un piecu gadu laikā nonākot līdz aptuveni 100 tonnu iepirkumam dienā no aptuveni divsimt piegādātājiem.
Sarunā Kaspars un Ilona atklāti atzīst, ka toreiz bija jauniesācēji piena nozarē: “Mums nebija pat apjausmas, cik Latvijā ir piena, cik no tā varētu nopirkt un kur to varētu pārdot. Sākumā domājām pārdot tepat Latvijā, bet beigās atradām stabilu partneri Lietuvā, ar kuru sešus gadus sadarbojāmies. Kad apjoms bija pieaudzis līdz 100 tonnām dienā, kļuva gan garlaicīgi, gan bīstami. Bīstami tāpēc, ka pie jebkura mazākā satricinājuma piena tirgū pircējs varēja pateikt: “Piedod, tavs piens vairs nav vajadzīgs!” Pienu regulāri izvedot, pirmā doma bija pienu te iebiezināt un izvest koncentrātu, bet tad ātri sapratu, ka šāda rūpnīca nebūs efektīva, ja produktu neved tālāk par tūkstoš kilometriem.”
No piena spirtu!?
Kaspars internetā mērķtiecīgi meklēja zinātniskus rakstus par to, ko interesantāku varētu darīt ar sūkalām un pienu: “Par standarta produktiem, ko ražo Baltijā – sieru, jogurtu u. c. –, pat nedomāju, jo negrasījāmies kļūt par kārtējo standarta piena produktu ražotāju un cīnīties par mazajiem Latvijas un Baltijas veikalu plauktiem, saskaroties ar lielāko Latvijas pārstrādātāju problēmu – netiek pietiekami noslogotas pārstrādes jaudas, kas ir galvenais priekšnosacījums maksimāli efektīvākai ražošanai – tas nozīmē, vissvarīgākais ir pēc iespējas mazākas izmaksas uz katru pārstrādāto tonnu! Idejas meklēšanas procesā internetā atdūros pret teikumu “no piena ražot spirtu”. Sākotnēji domāju – kas tās par muļķībām! Iedziļinoties sapratu, ka nevis no piena, bet no sūkalām. Patiesībā no laktozes, kas ir piena cukurs.”
To, kā no laktozes var iegūt etanolu, savā doktora disertācijā bija rakstījis Latvijas zinātnieks Dr. biol. Armands Vīgants. Kaspars satikās ar šo Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta bioloģijas zinātņu doktoru un rosināja to paveikt praksē. Trīs gadus eksperimentējot ar dažādiem raugiem, viņiem izdevās iegūt 7 – 8% etanolspirtu no laktozes, bet eksperimenti parādīja, ka to ražot rūpnieciski nebūs izdevīgi, toties blakusprodukts – pārtikas klases raugs – ir ļoti vērtīgs. Iekārtu viņi pārregulēja tā, ka spirts nerodas vispār, bet raugs – desmit reizes vairāk nekā sākotnēji. “Tā radās rūpnīcas ideja – pārstrādāt sūkalas, lai ražotu pārtikas rauga biomasu. Tā ir pasaules mēroga problēma, ko darīt ar sūkalām un laktozi, un mēs to šeit atrisinājām. Tagad no sūkalām iegūstam laktozi, no kā ražosim rauga biomasu, ko tādā kā krējuma konsistencē pārdosim rauga ražotājam Igaunijā, kur no tā taisa simtiem rauga galaproduktu, sākot no farmācijas līdz lopbarībai,” Kaspars “attinis filmu” līdz šodienai.
No pētījumiem kolbās, no brīža, kad te zemē iedurta pirmā lāpsta, kopš ES līdzfinansējuma izcīnīšanas pagāja aptuveni divi gadi, līdz tika uzbūvēta šī rūpnīca. Taču sūkalu pārstrādes projekts dzīvē izvērtās vērienīgāks, nekā sākotnēji Kazākiem bija iecerēts. Sūkalas ir jāiepērk, bet caur piena savācēju rokām katru dienu izgāja simts tonnu piena. Turklāt arī sūkalu rūpnīca pēc procesa ir tāda pati kā ikviena piena rūpnīca – ar pieņemšanu, dzesēšanu, separēšanu, pasterizēšanu un filtrēšanu. Tāpēc paralēli sūkalu pārstrādei tika izveidota arī piena pārstrādes līnija, kas sāka strādāt pirmā un veiksmīgi strādā jau sešus mēnešus.
“Vēlos, lai galvenā problēma man ir izejvielu iepirkšana, nevis saražotās produkcijas pārdošana. Tā arī šobrīd ir,” nosaka Kaspars, “mēs ar gatavo produkciju nekonkurējam ne ar vienu piena kombinātu Latvijā.”
Galvenais produkts ir piena proteīna koncentrāts, kuru, žāvējot citās rūpnīcās, iegūst proteīna pulveri, kurā proteīna ir divarpus reižu vairāk nekā parastajā piena pulverī. Tādas rūpnīcas Baltijā nav. Tiesa, Lietuvā kooperatīvs “Pienas LT” pie Kauņas drīzumā gatavojas atvērt līdzīgu rūpnīcu.
“Sākotnēji mēs sabojājām desmitiem tonnu proteīna pulvera, žāvējot to gan Igaunijā, gan Polijā. Tagad izmantojam žāvēšanu Latvijā un Lietuvā. Tikai tagad – pēc trīs četru mēnešu darba – esam ieguvuši gatavu augstākās kvalitātes proteīna pulveri, kuru eksportējam,” skaidro Kaspars.
Šobrīd “Baltic Dairy Board” (“BDB”) ražo nišas industriālos produktus, un sūkalu pārstrāde rauga biomasā ir paralēla nodarbe. Kaut gan sākumā… “visu izšķīra negadījums”, jau kuro reizi intervijas laikā iesmejas Kaspars. “Meklējām, kā no piena dabūt ārā laktozi rauga ražošanai, un ieguvām olbaltumvielas.”
