No piekabinātās raudiņas līdz 130 cm paltusam 0
Jānis Stepko dzimis un audzis Liepājā, un kā gan liepājnieks, kura pilsētu teju vai no visām pusēm ieskauj ūdeņi, varētu nebūt draugos ar makšķerēšanu? Jānis gan stāsta, ka viņa ģimenē ar makšķerēšanu neviens neesot nodarbojies, toties viņa vecāku ģimenes draugi bijuši ar copi uz tu. Draugu ģimenē makšķerējis gan ģimenes galva, gan viņu atvase, puika, kurš bija jau pusaudža gados. Vienā no kārtējiem izbraukumiem pie Bārtas upes viņi paaicinājuši līdzi arī Jāņa ģimeni. Abi makšķernieki ātri vien saķēruši asarīšus, plicīšus un raudas zivju zupai un makšķeres pilnībā nodotas puiku ziņā.
Jānim gan īpaša interese par makšķeri neesot bijusi, viņš skraidījis gar upi un dzenājis vardes un tauriņus, kad piepeši atskanējusi tēva balss: “Jāni, nāc ātri šurp, tev copē!” Puika pieskrējis pie makšķeres, jā, tās pludiņš braši slīdējis prom, pagrābis kātu un sācis sparīgi vilkt, uz āķa bijusi prāva rauda. Lai arī vēlāk pieaugušie atzinušies, ka uz āķa tikusi uzkabināta viena no iepriekš izvilktajām raudām, šis gadījums uz visiem laikiem izmainījis Jāņa attiecības ar ūdeņiem un to iemītniekiem.
Saki, Jāni, kā tālāk izvērtās tavas makšķernieka gaitas?
Jānis Stepko: Brālis sagādāja bambusa kātu un sāku ķert visu, ko ūdeņos bija iespējams sastapt. Mīļākā vieta bija Liepājas ezerā pie laivu būdas. Būdams pusaudža gados, jau ar motorlaivu braukāju pa ezeru un ķēru prāvas līdakas. Neliela pauze makšķernieku gaitās iestājās laikā, kad intensīvi apguvu zinības.
Kad atsāku makšķerēt, vienu brīdi nopietni nodevos karpu makšķerēšanai. Milzu monstrus pieveicis neesmu, bet manā kontā ir trīspadsmit kilogramus smags makans, bet svarā virs desmit kilogramiem bijušas diezgan daudz. Lielo izvilku Vārtājas upes uzplūdinājumā. Kādu laiku padarbojies ar karpu copi, sapratu, ka tas īsti nav priekš manis, gari copes izbraucieni, ilgas iebarošanas un gaidīšana uz ņēmienu. Man vajadzēja kaut ko dinamisku, kaut ko tādu, lai stundu, kura brīva pēc darba, pabūtu pie ūdeņiem un uz mājām. Tā sākās mans spiningotāja laiks, kurš turpinās vēl šobrīd.
Ko tev nozīmē un ko dod makšķerēšana?
Makšķerēšana man dod ļoti daudz. Pirmkārt, atrašanās pie dabas relaksē pēc grūtas darba dienas. Otrkārt, pārbaudu, kā strādā manas teorijas un pieņēmumi – kad galīgā necopes dienā izdodas pieveikt pāris zivju, jūtos gandarīts. Zivis gan vairāk ķeru priekam un baudai, kuru gūstu no ņēmiena, domāju, ka ēšanai paņemu ne vairāk kā desmit procentus no noķertā. Manai mammai ļoti garšo zivis, veikalā tās viņai sen vairs nav jāpērk. Retu reizi arī pats pamielojos ar savu lomu vai pacienāju darba kolēģes.
Kuros ūdeņos tevi visbiežāk var sastapt, un kā ir veicies?
Nu, protams, ka tas ir Liepājas un Durbes ezers, Bārta, Liepājas kanāli un ostas akvatorija. Reizēm izbraucu jūrā paķert mencas un butes, buti ar spiningu par ēsmu izmantojot mazu tvisterīti, ķert ir vienkārši ekselenti. Tagad gan ostas akvatorija, pateicoties neapzinīgu makšķernieku rīcībai, pilna liegumiem, bet es kā biedrības “Liepājas ezeri” valdes loceklis domāju, ka šo jautājumu mēs sakārtosim.
Lašus un taimiņus tvarstīt dodos uz Salacu un Ventu, Salacā īpaši paveicies nav, bet Ventā 2014. gadā noķēru 7,2 kg smagu lasi. Kanālā šogad tiku pie 1750 gramus smaga asara, krita mans iepriekšējā gada rekords, kurš arī nebija mazs – 1500 grami, prāvus eksemplārus šeit esmu vilcis bieži. 2015. gada novembrī kanālā noķēru vienpadsmit zandartus, no kuriem lielākais 4,5 kg, bet Bārtas upe 2006. gadā man dāvāja 10,250 kg smagu līdaku.
Vai esi makšķerējis ārzemēs?
Jā, dzīves līkloči mani saveda kopā ar somu Petri, kuram Somijā ir sava laivu bāze un kura apsaimniekošanā ir pāris ūdenstilpju un upes posms. Petri pie manis brauc uz medībām, es ar draugiem pie viņa uz copi, tur var noķert skaistas foreles un milzu līdakas, arī lieliskus asarus un zandartus.
Šogad piepildīju kādu senu sapni, sazinājos ar lietuvieti Darju Zakarevicjusu, kuram ar domubiedriem pieder makšķernieku bāze “Andoy fiske-camp” Norvēģijā pie Andoijas salas. Augusta otrajā pusē kopā ar draugu Aleksandru devos ceļā. Lai nokļūtu bāzē, devāmies uz Rīgu, tur pārkāpām Darjus busiņā un braucām uz Tallinu. No Tallinas uz Helsinkiem ar prāmi un tālāk cauri Somijai un Zviedrijai uz Norvēģiju. Ceļā pavadījām divas diennaktis, tas bija samērā nogurdinoši un ne īpaši patīkami, bet tur piedzīvotais atsvēra visu.
Salai vienā pusē dziļi fjordi, otrā Norvēģu jūra, tur tad arī makšķerējām. Pirmajā dienā devāmies fjordā sportisko, trekno un garšīgo skumbriju medībās. Auklas galā pavada ar sešām mušām, divas trīs zivis vienā reizē nebija īpašs retums, bet gadījās arī vairāk. Kad apnika ķert skumbrijas, devāmies jūras asaru meklējumos. Man un Aleksandram paveicās, Darjus pieteicās par mūsu gidu laivā, un viņš pierādīja, ka ir īsts profesionālis savā jomā.
Lai arī asari savā parastajā uzturēšanās vietā nebija, gids tos pāris stundās atrada. Arī asarus vilinājām ar sešu mānekļu sistēmu, un tad es beidzot sapratu, kāpēc šajos ūdeņos loma pacelšanai lieto elektriskās spoles. Lai gan kvintetu, kur katra eksemplāra svars 2–3 kg, no 120 metru dziļuma izcēlu tikai vienreiz, man ar to pietika, lai nākamajā dienā par 25 eiro noīrētu elektrisko spoli un skaisto, supergaršīgo sarkano zivju vilkšanas prieki turpinātos.
Trešo copes dienu nolēmām veltīt kaut kam nopietnākam un devāmies jūrā. Darjus veiksmīgi nolika laivu vietā, kur dziļums sasniedz 150 metrus un mēs, straumju ietekmē, dreifējām uz sēkļa pusi, kur dziļums pamazām samazinājās. Šeit darbojos ar vienu mānekli – silikona zivi, aprīkotu ar 450 gramu smagiem sviniem un diviem trīsžuburu āķiem. Oriģinālie āķi man īpašu uzticību neviesa, un es sistēmu pārsēju, esošos āķus nomainot uz lielākiem, izturīgākiem un asākiem. Jāteic, ka biju izdarījis pareizo izvēli, jo uz šā mānekļa ķērās praktiski viss. Tiku pie seškilogramīgām saidām, 3–4 kilogramus smagām jūras vēdzelēm, pašam par pārsteigumu, noķēru četrus kilogramus smagu zubatku, bet lielākā menca svēra divpadsmit kilogramu. Aleksandra kontā menca astoņpadsmit kilogramu vērtē.
Tā mēs dreifējām, un, kad dziļums sasniedza četrdesmit metrus, atgriezāmies izejas pozīcijās un sākām dreifu no jauna. Vienā šādā apgriešanās reizē, kad gids savu makšķeri jau bija izvilcis, bet Aleksandrs sācis ietīt auklu, man zemapziņa pačukstēja, ka piecpadsmit sekundes vēl vajag pamakšķerēt. Uzsitu ar mānekli pa grunti, pāris metru pacēlu un nedaudz uzšūpoju, sajutu pamatīgu maucienu pa kātu un zibenīgi piecirtu, galā bija kaut kas smags. Teicu pārējiem, ka laikam liela menca, smagums lēnām cēlās uz augšu, bet tad kāta gals vairākas reizes dīvaini noraustījās.
Darjus, to redzot, atbildēja: “Nē, tā nav menca, tas ir VIŅŠ!” Mana sirds pielija pilna prieka, sapratu, ka pieķēries visu Norvēģijas braucēju sapnis – paltuss. Nu tikai viena doma, ka tik nenoraujas! Mūsu gids vēl piebilda, ka tas uz ilgu laiku, izvilka cigaretes, aizsmēķēja un paskaidroja, ka kāta raustīšanos radot lielās zivs milzu astes vēzieni. Zivs lēnām cēlās uz augšu, reizi pa reizei apstādamās, gluži kā būtu aiz kaut kā aizķērusies, atkal reizi pa reizei nodrebināja kātu, un atkal to izdevās metru pa metram tuvināt laivai. Lai gan man laiks skrēja vēja spārniem, pagāja krietna pusstunda, līdz man izdevās lielo zivi pievilkt pie laivas.
Darjusam tikai ar otro piegājienu izdevās iekabināt zivī gafu, bet manis sietā sistēma zivs kaulainajā mutē turējās lieliski, un jau pēc brīža 130 cm garais un 30 kilogramus smagais eksemplārs bija laivā. Prieks un gandarījums neaprakstāms. Nākamās dienas stiprais vējš liedza doties ūdeņos, bet pēdējā, piektajā dienā, vēl tikām pie lieliskiem mencu lomiem. Zivis, kuras izvēlējāmies vest uz mājām, tika sasaldētas, un, lai gan Liepājā tās nonāca pēc piecdesmit stundām, tās bija tikai nedaudz atkusušas.
