No pastalām – balles kurpēs 0
Vēl pašā pirmajā EP sasaukumā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā mūsu ievēlētie politiķi piedzīvoja laikus, kad algu eiroparlamentāriešiem maksāja katra nacionālā dalībvalsts tikpat, cik amata brāļiem dzimtenē.
Vēl pirms 10 gadiem Latvijas deputātiem tie bija 1000 eiro jeb 700 latu pirms nodokļu nomaksas, kamēr tajā pašā laikā EP vislabāk apmaksātie kolēģi no Itālijas ik mēnesi saņēma 12 000 eiro jeb 8400 latu. Taču tam visam klāt deputāti ieguva arī pastāvīgu summu lidojumiem, par kuru nebija nepieciešams atskaitīties, kā arī dienas naudu un finansējumu palīgu uzturēšanai, par ko īpaši stingras atskaites nebija.
Lai izlīdzinātu šīs veco un jauno dalībvalstu atšķirības un arī panāktu lielāku caurspīdīgumu tēriņos, ES galu galā vienojās, ka algas turpmāk maksās no EP kopējā budžeta, nevis no dalībvalstu nacionālajiem makiem, un noteiks konstantu EP deputāta algu un ieviesīs arī stingrāku atskaišu sistēmu par izlietoto naudu.
Iznākumā EP atalgojuma sistēma ir kļuvusi par sapņu piepildījumu daudziem politiķiem no tā sauktajām ES jaunajām dalībvalstīm, padarot viņus labāk atalgotus par pašmāju premjeru un prezidentu, taču izraisījusi arī milzīgu brēku veco valstu, tās pašas Itālijas, politiķu vidū, kuri pieprasīja, lai valsts tagad piemaksā par zaudētajiem eiro, jo pēc jaunās sistēmas viņu algas samazinājās.
EP algu apmērs un dāsnās piemaksas ir bijis nerimstošs temats Eiropas presē un allaž saasinājies, tuvojoties vēlēšanām. Taču viens no populārākajiem skaidrojumiem – šādi ES cenšas panākt deputātu maksimālu pasargāšanu no iespējas viņus iekārdināt ar dāsniem kukuļiem. Īpaši svarīgi tas ir Briselē, kur, sajutušas varas centru, kā sēnes pēc lietus aug lobija kompānijas. Kukuļdošana un ņemšana diemžēl nav gājusi secen arī EP, taču labi nodrošinātie deputāti vairs nav tik viegli sasniedzams mērķis.
