Franks Gordons: No “pasaules komūnas” līdz “krievu pasaulei” 46
Teju, teju atnāks 2017. gads, kurā iekrīt divas simtgades: kopš carisma gāšanas, kad uz pāris mēnešiem Krievijai pavērās patiesas demokrātijas apvārsnis, un kopš sekmīgā boļševiku apvērsuma Petrogradā, ko vēl pavisam nesen pilnā nopietnībā sakralizēja kā “Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju”.
Tagad ne vien Vilis Vītols, bet arī daudzi citi autori spriež, ka boļševisms esot tā paša tumsonīgā lielkrievu impērisma paveids, kas zem citas izkārtnes turpinājis īstenot saukli “Maskava ir Trešā Roma”. Te nu man gribas iebilst, īpaši atsaucoties uz boļševistiskā režīma pirmo desmitgadi: divgalvainā ērgļa nomaiņa ar sarkano zvaigzni lika Eiropā un daļēji Āzijā uzbangot tādam revolucionārā entuziasma vilnim, kam vairs nebija ne mazākā sakara ar t. s. mūžīgo Krieviju. Tiklīdz ķeizariskā Vācija un Austroungārija 1918. gada rudenī zaudēja Pirmajā pasaules karā, gan Berlīnē un Minhenē, gan Vīnē un Budapeštā, skanot “Internacionālei”, tika dibinātas “strādnieku un zaldātu padomes”. Arī Pēteris Stučka, piecus 1919. gada mēnešus vadīdams viscaur no latviešiem sastāvošu “tautas komisāru” valdību un izvēršot sarkano teroru, deklarēja: “Mēs stāvam te uz vakts par visu cilvēci.” Un tā sauktie sarkanie strēlnieki devās triecienā pret Kolčaka, Deņikina un barona Vrangeļa karapulkiem, cīnoties akurāt pret tiem, kas sludināja impērisko “nedalāmo” Krieviju.
Pēc pilsoņkara beigām Maskavā un Petrogradā uzplauka “proletāriskā” kultūra, kam nebija nekā kopīga ar pareizticīgo krievestību, un spilgts šīs “sarkanās” modernitātes pārstāvis bija latviešu mākslinieks Gustavs Klucis (nošāva 1938. gadā).
Šķiet, pēdējo reizi kaut brutāli vardarbīgs, bet godprātīgais “pasaules komūnas” gars izpaudās 1937. gadā, kad no daudzām valstīm, ieskaitot Latviju, “internacionālo brigāžu” brīvprātīgie devās uz Spāniju, lai upurētu savu dzīvību “kopīgas lietas” labā. Tie, kas palika dzīvi un atgriezās Padomju Savienībā, tika nošauti, jo tur jau plosījās Staļina “Lielais terors”.
Pāreja no sapņa par “pasaules komūnu” uz pārkrāsotu krievisku imperiālismu sākās jau 1934. gada beigās, pēc Kirova nogalināšanas, kad PSRS sāka cildināt gan caru Jāni Briesmīgo, gan imperatoru Pēteri I. Kad 1941. gada vasarā miljoniem sarkanarmiešu padevās uzbrūkošajām Lielvācijas divīzijām, Staļins saprata, ka būs vien jāpiesauc “māte Dzimtene” un jāpielabina tas, kas bija palicis no krievu pareizticīgās baznīcas. Eiropas valstu pakļaušana līdz Elbas upei nozīmēja pirmām kārtām Staļina impērijas teritoriālo ekspansiju. Formāli, protams, marksisms-ļeņinisms visos līmeņos arvien vēl tika mācīts un zubrīts līdz pat PSRS sabrukumam…
Un ko mēs redzam tagad, 25 gadus pēc šī sabrukuma? Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins, vadīdams līdz 1648. gada robežām sarukušo, bet arvien vēl milzīgo valsti, ne tikai dara visu, lai ar varu vai viltu atgūtu izbijušās PSRS “ietekmes sfēru”, bet arī nenogurstoši sludina “krievu pasaules” ideju. Izmantodams saviem impēriskajiem nolūkiem visus, kas pasaulē runā krieviski un “jūtas krieviski”. Tagad kādreizējais čekas rezidents, komunists un bezdievis Putins kā magnēts pievelk galēji labējos nacionālistus Vācijā, Francijā un citur.
Mērķis viņiem kopīgs: graut Rietumu vienotību, apkarot “pūstošo” liberālismu, mazināt ASV ietekmi pasaulē. Kominternes vietā – Rusinterne ar labējiem ekstrēmistiem kā piekabi.
