Māris Niklass: Kas mūs kā “homo sovieticus” noveda līdz barikādēm? 64
Māris Niklass, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai atceramies laiku, kad mūs dēvēja par “homo sovieticus”, kurš domā vienu, runā otru, dara trešo. Kas tad mūs noveda līdz barikādēm?
Dzīvojām taču attīstītajā sociālismā. Hruščovs gan bija apsolījis laimē diet komunismā. Dzīve padomijā politiski, ekonomiski un sociāli bija tālu no pilnības. Par šo laiku ironizē “Tik tok” klips: “1968. gadā karā zaudējusī Japāna izlaida videotelefonu, bet uzvarētājvalsts – gadu vēlāk tualetes papīru.”
1985. gads Padomju Savienībā iezīmējās ar negaidītu pavērsienu. Pie varas nāca 54 gadus vecais kompartijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs, kurš uz pārējā politbiroja fona bija salīdzinoši jauns. Jaunais censonis saprata, ka padomju komandekonomika ļoti atpaliek no tirgus ekonomikas. No augstās tribīnes tika paziņots, ka esošā sistēma jāreformē. Kurš gan bija pret to?
Nezinu, kādu iemeslu dēļ solītā reforma tika nosaukta par “perestroiku”, latviski – “pārbūvi”. Tiesa, neviens tā arī nesaprata, kas zem šīs jaunās domas īsteni slēpjas.
Vieni to saprata kā vārda brīvību, citi – ekonomiskus pārveidojumus, trešie – republiku suverenitāti. Kompartija pat iniciēja kustību – atbalsts pārbūvei.
Kā viena no tādām atbalsta organizācijām kļuva Latvijas Tautas fronte (LTF), nodibinoties 1988. gada 7.–8. oktobrī. Tajā ļoti aktīvi iekļāvās inteliģence, kura līdz tam stāvēja nomaļus. Kustības biedru skaits dažos mēnešos pieauga līdz 200 tūkstošiem.
LPSR Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs atļāvās pateikt: “Pārbūve – tā ir revolūcija.” Kā sasniegumu paziņoja – esam guvuši lielus panākumus, likvidējot nomenklatūras darbinieku privilēģijas tautas patēriņa preču sadales jomā. Kur vēl labāks citāts par padomju īstenību! Cēsu rajona padomei, tiesa, pēc gada nācās ieviest ziepju, degvīna un citu ikdienas preču talonu sistēmu.
Pārbūves spirgtais vējš stiprināja arī LTF valdes vīru domāšanu. 1989. gada 31. maijā valde paziņoja, ka tā iestājas par Latvijas Republikas atjaunošanu. Kā vienu no šīs idejas radītājiem atļaušos nosaukt novadnieku, puķkopi Jāni Rukšānu. Tiesa, viens mans kolēģis, LTF domnieks, izdzirdot šos vārdus, šausmās saķēra galvu, teikdams – labi tas nebeigsies. Pamats bailēm bija, viņš bija piedzīvojis 1949. gada izvešanu.
1989. gada LTF organizētajā 23. augusta manifestācijā “Baltijas ceļš” mēs apjautām savu spēku. Tas tad arī noteica, ka ejams parlamentārais valsts atjaunošanas ceļš, kas realizējās 1990. gada 4. maijā. Tas patiešām bija brīnums republikā, kur katrs desmitais iedzīvotājs bija okupētājvalsts karavīrs, latviešu īpatsvars tikai puse.
Ja nebūtu LTF milzu darba sabiedrības mobilizācijā, latvieši kā nācija būtu gājusi zudībā.
Latvijas Augstākā padome noteica pārejas periodu saišu saraušanai ar padomiju. Sākums bija daudzsološs. 12. jūnijā Krievijas Federācija pasludināja suverenitāti, pieņēma normu, ka republikas likumi pārāki par PSRS tiesību aktiem. 1990. gada nogalē Padomju Savienībā konservatīvie spēki bija tiktāl mobilizējušies, ka iesaistīja spēka struktūras pret demokrātiski ievēlētajiem parlamentiem.
1991. gada janvārī pie Ministru padomes sapulcējās vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku, kuri prasīja valdības atkāpšanos. Uz kāpnēm iznākušajam premjeram I. Godmanim pūlis neļāva runāt, centās ielauzties ēkā. Dienu vēlāk LTF dome pieņēma lēmumu par Vislatvijas tautas manifestāciju Daugavmalā. Mītiņā vairāk nekā 500 000 cilvēku atbalstīja valdības centienus par tirgus ekonomikas ieviešanu, domās bija kopā ar brāļiem lietuviešiem. Viņi iepriekšējā naktī bija zaudējuši 13 cilvēkus padomju desantnieku uzbrukumā pie Viļņas TV torņa.
Pēc manifestācijas vairums mītiņa dalībnieku devās uz vienu no 44 valsts objektiem, kurus LTF valde biju iekļāvusi “X” stundas plānā. Cēsnieku objekts – Ministru kabineta ēka. Pirms pusnakts Somijas TV operators man uzdeva negaidītu jautājumu – kālab es šeit atrodos? Pievedu viņu pie Ļeņina pieminekļa pamatnes. Tur rotājās dažas sarkanas neļķes. Sacīju: “Tagad aizejiet uz netālo Brīvības pieminekli, cik ziedu tur, un palūkojieties, kas rakstīts uz tā.” Nezinu viņa tālāko ceļu. Pats devos stumt no līnijas noņemto trolejbusu, lai ap ēku izveidotu pirmo aizsargjoslu.
Nepiekrītu mītam, it kā brīvību Baltijai iedevis Gorbačovs.
Daudzi aizmirsuši, kā viņš pēc Viļņas un Rīgas asiņainajiem notikumiem aizkaitināts no PSRS Tautas deputātu padomes tribīnes kliedza: “Nekur jūs (domātas Baltijas republikas) neaiziesiet. Sirdsapziņa neļaus!”
Tikai apstākļu sakritība – 1991. gada augusta pučs, Belovežas vienošanās un Gorbačova personīgās īpašības – neļāva saglābt Padomju Savienību. Izbrīnu rada teātra režisora Alvja Hermaņa intervijā paustais viedoklis, ka bijušajam pārbūves tēvam Rīgā jāceļ piemineklis. Kategoriski iebilstu! Ja jau Gorbačova rokas tik tīras, kālab viņš neieradās Lietuvas tiesā kā liecinieks? Vairāki bijušie PSRS ģenerāļi apgalvo, ka viņš ir Viļņas notikumu līdzzinātājs.
