No pagāniem par svētajiem. Kā Rīga ieguva titulu “Pilsēta, kurā atlaiž grēkus” 6
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 820 gadiem, kā uzskata, bīskaps Alberts licis Rīgas pamatakmeni, izvēloties savai rezidencei zemes strēli starp Rīgas upi un Daugavu, līdzās jau pastāvošajam lībiešu ciemam.
Līdz tam krusta karotāju un garīdznieku galvenā apmetnes vieta bija Ikšķile. Bet tā atradās tālāk no jūras, dziļāk iekšzemē, un tās sasniegšana nebija tik ātra, turklāt 13. gadsimta sākumā saistījās ar briesmām.
Livonijas Indriķa hronikā atzīmēts, ka bīskaps Alberts šo vietu nolūkojis 1200. gadā: “Pirms bīskapa aizbraukšanas līvi viņam parādīja tās pilsētas vietu, ko arī sauc par Rīgu – vai nu pēc Rīgas ezera, vai tāpēc, ka tā ir it kā veldzēta, jo tai ir valgme lejā un valgme no augšas: valgme lejā – tāpēc, ka to veldzē ūdeņi un ganības, vai tāpēc, ka grēciniekiem tajā top piešķirta pilnīga grēku atlaišana un caur to tātad tiek arī veldze augšā, tas ir, debesu valstība; vai tāpēc, ka Rīga saņēmusi jaunās ticības veldzi un apkārtējie pagāni Rīgas dēļ tiek veldzēti ar svēto kristības avotu.”
Pirmā vācu Rīga bija koka ēkas, ieskautas ar grāvi, nelielu zemes valni un palisādi. Ķeroties pie pilsētas izveides, bīskaps Alberts tālredzīgi panāca, lai Romas pāvests Inocents III aizliegtu kristīgajiem tirgotājiem apmeklēt Zemgaļu ostu, tā nodrošinot Rīgai monopolstāvokli.
Aizlieguma ignorēšana varēja maksāt nāvi un preču atņemšanu. Teiksmainās un Rīgas iznīdētās Zemgaļu ostas atrašanās vieta joprojām nav zināma – to mēdz identificēt kā Daugmali, Mežotni, Lielupes vai Daugavas grīvu.
