Nekad vairs nelietošu 3
Kad dzīvesbiedre, brīva no narkotikām, atgriezās mājās, Aivars saprata, ka arī viņa laiks ir pienācis. “Aizgāju pie narkologa un teicu, ka metodons man vairs nav vajadzīgs, nekāda kaifa nebija, jutu, ka lēnām dziestu. Domāju – ja turpināšu, vienkārši nomiršu. Ārsti gan teica, ka nomiršu arī tad, ja pārtraukšu lietot, – organisms neizturēs. Nodomāju, kā būs, tā būs, un ielikos slimnīcā. Mani pārņēma tādas lomkas un sāpes, kādas vēl nekad nebiju piedzīvojis. Šķita, ka redzu sevi no malas, it kā gars būtu ārpusē. Kā tas izskatījās? Guļu kails, sadurstīts ar nazi, no brūcēm šaujas uguns, un iekšā ir sadzīti stikla gabali. Kaulus lauza tā, it kā kāds izgrieztu slapju veļu. Man šķita, ka eju prom no dzīves, domāju, ka mirstu. Ārsti apstiprināja, ka tas ir iespējams.”Pēc mēneša, pametot slimnīcas gultu, Aivars sev nosolījās, ka vairs nekad nelietos narkotikas, pat ja tas būtu dzīvības vai nāves jautājums.
Lai gan brīvība no apreibinošajām vielām bija iegūta, nekas nebija galā. “Man bija sajūta, it kā kāds ar ceļa rulli būtu pārbraucis pāri. Gulēju depresijā divus gadus. Biju tik vienaldzīgs, ka, pat sētā uzsprāgstot atombumbai, es nepaceltu acis. Gadalaiki skrēja kā dienas: paskatījos pa logu – putni čivina, bet pēc tam jau kupenas sētā. Mans lielākais sasniegums bija aiziet uz tualeti.” Viņš jūtas pateicīgs Ingrīdai, ka šajā laikā viņa strādāja, rūpējās un nepameta nelaimē.
“2010. gadā sāku saprast, ka esmu šausmīgā stāvoklī,” vīrietis dalās atmiņās. “Zināju, ka viena kaimiņiene svētdienās brauc uz baznīcu. Teica, ka viņu uz turieni ved Mudīte. Nodomāju, ka tā varbūt ir tā pati medmāsa, kura mani gandrīz pirms divdesmit gadiem iepazīstināja ar Dievu, taču pārliecības nebija. Svētdienā izgāju sētā un redzēju – jā, tā ir viņa. Mudīte, mani ieraugot, sasita plaukstas un iesaucās: “Aivar, tas tu? Mēs domājām, ka jau sen esi miris! Baznīcā pat aizlūdzām par tavas dvēseles mieru.” Sāku braukāt viņām līdzi uz dievkalpojumiem.”
Depresija tomēr vēl lika par sevi manīt. Ikreiz, kad mācītājs aicināja draudzi piecelties, lai lūgtu Dievu, vīrietis nespēja sagaidīt, kad atkal varēs apsēsties. Viņš maz ko saprata no tolaik notikušā, taču jau pēc gada bija atžirdzis un iestājās Bībeles skolā, no kuras deviņdesmitajos gados tika atraidīts.
“Man bija 60 gadu, taču Dievam nav vecuma ierobežojuma. Joprojām ar Ingrīdu nebijām precējušies, bet, tiklīdz sāku mācīties, pateicu, ka mums kā vīrietim ar sievieti nekādu sakaru nebūs.” Pēc gada, kad tika absolvēta mācību iestāde, Ogres mācītājs piedāvāja evaņģēlista vietu draudzē. Aivars piekrita un sauca pie sevis Ingrīdu, kura peļņas nolūkos bija devusies uz Angliju. Sieviete atbrauca, un jau pēc divām nedēļām pāris svinēja kāzas.
Tagad abi ikdienu pavada kopā, Ingrīda apkopj vecus cilvēkus, bet Aivars kalpo draudzē un, kā pats saka, strādā par dvēseļu kopēju. “Palīdzu veco ļaužu pansionātā, bezpajumtnieku patversmē, esmu kopā arī ar tādiem cilvēkiem, kāds kādreiz biju pats, – ar atkarībniekiem. Reizēm mēdzu būt tāds kā ārsts pēc izsaukuma – man var piezvanīt, un es braucu aizlūgt, parunāties.”
Sarunas beigās Aivars atklāj, ka viņam ir arī divi dēli – no pirmās un otrās sievas. Viens no viņiem kopš 1981. gada dzīvoja kopā ar tēvu un pieredzēja daudz ko. Taču abi visu esot izrunājuši, un visas sāpes piedotas. Arī ar otru dēlu tagad esot labas attiecības. Aivars apgalvo, ka Dievs dziedināja gan viņa ķermeni, gan garu.
* Jēzus Kristus Superzvaigzne – no angļu valodas.
** Atvēršu logus un palūgšos – no krievu valodas.
