Sieva vīra pēdās 3
Nākamā apskaidrība nāca pēc četriem gadiem. “Domāju – viss, es mirstu nost. Tik daudz man tajā galvā bija, ka jāmeklē palīdzība. Tolaik tieši atvērās metadona programma. Piecus gadus ārsta uzraudzībā jālieto sintētiskais heroīns, un tad it kā esi brīvs no visiem opiātiem. Pirmo mēnesi dzīvoju kaifodams, varētu teikt, ka valsts mani vienkārši bez maksas legāli apgādāja ar narkotikām. Katru dienu vajadzēja doties pēc savas devas. Ja nedabūju, gāju tūtā, biju kā zombijs.”
Metadona programmā viņi abi ar dzīvesbiedri iestājās kopā, jo arī viņa kopš astoņdesmito gadu sākuma, sekojot vīra piemēram, bija sākusi durties. Aivars sākumā sievieti vēlējies pasargāt, tāpēc pirmajā reizē speciāli sataisījis lielāku devu, lai kļūst slikti un negrib vairs atkārtot. Slikti nudien bijis, taču pēc kāda laika lūgums atkārtots un arī Ingrīda uzsēdusies uz adatas. Abi šos gadus nav strādājuši, ar naudu palīdzējuši vecāki, bet pārtiku zaguši veikalos. “Tie pieci gadi, kuros ārsti solīja, ka izārstēšos, pagāja gluži kā viena diena,” viņš atzīst. Taču beigas ne tuvu nebija klāt, ārsti atzina, ka metadons nepalīdz, kā sākumā šķita, tāpēc jāturpina to lietot visu atlikušo mūžu. Pagāja vēl pieci gadi, kuros papildus bezmaksas apreibinošajām vielām Aivars taisīja arī pats savas narkotikas un lika dzīvesbiedrei tās pārdot.
2006. gadā Ingrīdu pieķēra policija un piesprieda divu gadu cietumsodu. Aiz restēm metadonu vairs nedeva. “Viņa man rakstīja vēstules, kurās stāstīja, kādām šausmīgām lomkām iet cauri, solīja pat izdarīt pašnāvību. Arī tikšanās reizēs redzēju, ka cilvēks ir briesmīgā stāvoklī un mirst nost.” Taču kādā apciemojuma reizē Aivars ieraudzījis pavisam citu sievieti, viņa bija atplaukusi. “Es prasīju – kas notika, kā tu tiki no visa vaļā? Viņa teica, ka noticis brīnums. Stāvējusi kādu vakaru pie loga, drebējusi sāpēs un tad skaļruņos izdzirdējusi Allas Pugačovas dziesmu, kurā ir vārdi Okna otkroju i pomoļus**. Nokritusi ceļos un teikusi: Dievs, ja tu esi, noņem man šīs sāpes! Nākamajā dienā pamodusies brīva.”
Kamēr sieviete izcieta sodu, Aivars joprojām lietoja metadonu. Taču pēc devas braukt uz Rīgu no Rembates, kur atradās abu māja, bija problemātiski. Tāpēc viņš kopā ar bezpajumtniekiem sāka dzīvot kādā pamestā galvaspilsētas graustā, gāja uz zupas virtuvi un zaga. Paveicās, ka tolaik bija siltas ziemas, tāpēc iztikt nebija grūti.
