Viltus ārstēšanās 3
Atgriezies dzimtenē, viņš ķērās pie pārbaudītām vērtībām. “Aizgāju pie drauga. Viņš vārīja narkotikas, un es teicu, lai dod man arī. Pēc kāda laika pamanīju, ka vajag lielākas devas: iepriekš man ar glāzi pietika četrām reizēm, pēc tam tikai vienai. Potējos vismaz trīsreiz dienā, citreiz biežāk, ik pēc divām trim stundām. Kad doza bija uzaugusi, gribēju to nedaudz samazināt. Pilnīgi atmest neplānoju.”
1987. gadā Aivars savācis pilnu istabu ar magonēm, dūries pats un retu reizi ar tām cienājis arī savu draugu, kura sieva ar to nav bijusi mierā, tāpēc nosūdzējusi milicijai. “Viņi atbrauca, ieraudzīja to milzīgo daudzumu, kas man bija, un teica, lai ģērbjos, jābrauc līdzi. Tik tikko biju iznācis no cietuma, vai tiešām atkal?!
Sākumā mani aizveda pārbaudīt asinis, kas, protams, bija pārsātinātas ar narkotikām. Sēdēju, gaidīju, kas būs tālāk, un dežurējošā narkoloģe man prasīja, vai gribu ārstēties. Padzirdējis par tādu iespēju, uzreiz piekritu, lai tikai uz cietumu nebūtu jābrauc!”
Aivaram nebija līdzi pases, tāpēc miliči viņu aizveduši mājup un teikuši, lai tad pats otrā dienā brauc uz slimnīcu. Viņš apsolīja, taču, pārrodoties mājās, turpināja iet pa iemīto taciņu. Tomēr pēc nedēļas saprata: lai atkal nenonāktu aiz restēm, kaut kas jādara, tāpēc devās uz slimnīcu. “Ielika mani ārstēties uz pusotru mēnesi. Krimināllietu izbeidza. Nē, es, iznākot ārā, nejutos vesels, bet doza bija kļuvusi mazāka, un tieši to man vajadzēja. Pēc tam, kad deva atkal uzauga, lai to nosistu, ik pa laikam ārstējos, vismaz kādas piecas reizes.”
Birokrātija arī baznīcā
1992. gadā Aivars saprata, ka ir atkarīgs un pats to izbeigt nevar, tāpēc šoreiz, jau nopietni noskaņots, meklēja palīdzību. “Domāju – cik var?! Vajadzētu taču nākt pie prāta, 41 gads tomēr.” Slimnīcā kāda medmāsa, vārdā Mudīte, teikusi, ka viņš ir tik sliktā stāvoklī, ka palīdzēt var vienīgi Jēzus Kristus. “Es vēl nodomāju – kas tas tāds?! Jaunībā bieži klausījos Loida Vēbera rokoperu Jesus Christ Superstar*, tikai tik daudz par viņu biju dzirdējis.”Aivars pēc Mudītes aicinājuma apmeklēja Ogres baznīcas dievkalpojumu. Toreiz nožēloja grēkus, sāka regulāri apmeklēt draudzi, atmeta narkotikas un tik ļoti tiecās pēc Dieva vārda, ka gribēja pat stāties Bībeles skolā Jelgavā, tomēr tam nebija lemts piepildīties. “Aizbraucu uz pārrunām, man uzdeva dažādus jautājumus un prasīja par ģimenes stāvokli. Teicu, ka precējies neesmu, bet ar kādu sievieti jau ilgus gadus dzīvoju kopā. Viņi atbildēja, ka man jāsakārto attiecības Dieva priekšā, jāsalaulājas un tikai tad varu nākt. Šausmīgi sadusmojos, ka tāda birokrātija arī baznīcā, visur vajag papīrus, Ingrīda taču man tikpat kā sieva. Staigāju todien pa Jelgavu raudādams, domāju, ka visa pasaule sabrukusi.” Jau pēc pāris stundām Aivars, bēdu nomākts, aizstaigāja līdz tuvējam dārzam, salasīja magones un atgriezās uz sev labāk saprotamā ceļa. Tad līdzās opiātiem sāka lietot arī citas vielas, kuras sastāva ziņā bija spēcīgākas par amfetamīnu. Paralēli vēl lietoja dažādas tabletes.
