No opija līdz kancelei. Skaudrs dzīvesstāsts par atkarības uzvarēšanu 3
“Man ir 65 gadi gadi, 35 no tiem esmu pavadījis narkotiku atkarībā,” savu stāstu sāk Ogres Trīsvienības baptistu draudzes evaņģēlists Aivars Vīksniņš. Viņš bijis meistara kandidāts boksā, divreiz nokļuvis aiz cietuma restēm, trīsreiz apprecējies, neskaitāmas reizes ārstējies un gandrīz saticies ar nāvi. Lai gan dzīve bijusi visai raiba, narkotiku reibumā tā paskrējusi nemanot.
Filmās pierasts redzēt, ka narkomāni arī ilgi pēc atkarības beigām izskatās diezgan baisi, taču, satiekot Aivaru, nekas neliecina par viņa smago bagāžu. Vīrietis ir dzīvespriecīgs un mundrs, vien, atlokot piedurknes, var pamanīt dūrienu atstātās rētas.
Liktenīgais sievietes pirksts
Gluži kā Bībeles lappusēs rakstītajā par Ādamu un Ievu, kura pavedinājusi vīrieti iekost aizliegtajā auglī, arī Aivars pirmās narkotikas pamēģināja tieši no sievietes rokas. “Līdz divdesmit gadiem es vispār neko par to nezināju, Padomju Savienībā taču nebija seksa un narkotiku. Kad atbraucu no armijas, iepazinos ar kādu meiteni, bieži satikāmies tolaik slavenajā kafejnīcā Putnu dārzs. Dzērām kafiju, un es nevarēju saprast, kāpēc es katru reizi palieku tāds dumjš, runāju un daru muļķības. Viņa ar draudzeni par to vienmēr ķiķināja. Pēc kāda laika atklāja, ka manā krūzē pa kluso met tabletītes – ciklodolu, ko dod šizofrēniķiem. Nebiju dusmīgs, man jau bija iepatikusies tā sajūta, kas radās.” Pēc tam meitene teikusi, ka esot arī kas labāks, un piedāvājusi morfiju, pēc kura visa pasaule šķitusi mīļa. Vēlāk viņa iemācījusi vārīt un špricēt magoņu sulu. Arī māte dēlam izdarīja lāča pakalpojumu. “Viņa bija pirmā sieviete taksometra vadītāja Rīgā, pelnīja un deva man naudu. Priecājās, ka dēls ir mājās no armijas, lutināja, kā vien varēja, un es ar šādu liekēža dzīvi biju mierā. Potējos, dzēru dažādas tabletes, pavadīju laiku ar draugiem Rīgas centrā, kur tolaik apgrozījās viss sabiedrības zieds, sportisti, mākslinieki, pat Raimonds Pauls tajās kafejnīcās mēdza iegriezties. Tā es divus gadus nodzīvoju mammai uz kakla.”
Restotais skats uz pasauli
Aivars cietuma dzīvi izjuta divreiz, un tie bija vienīgie pārtraukumi no narkotikām. Pirmoreiz viss sākās it kā nevainīgi – 1975. gadā kāds draugs teicis, ka jābrauc uz Pjatigorsku, tur viņam dzīvojot onkulis, apkārt lieli kaņepju lauki, varēšot labi pavadīt vasaru. Jau pavisam drīz abi staigājuši pa kalnu pakājē esošo pilsētu. “Mēs bijām ārzemnieki, tāds kā sabiedrības zieds. Mums bija džinsi kājās – tagad šķiet smieklīgi, bet tolaik tas bija retums!” Tur Aivars satika savu pirmo sievu, bet opiju nomainīja pret hašišu un nebeidzamām vīna straumēm. “Jo dullāka galva, jo labāk es jutos,” viņš atceras.
Ilgi nebija jāgaida, līdz 1978. gadā jaunā vīrieša galvā dzima ideja sākt biznesu – vedīs hašišu uz Rīgu, mainīs pret džinsiem, ko vēlāk pārdos, un dzīvos kā niere taukos. Plāns bija veiksmīgs līdz brīdim, kad vienu pircēju aizturēja policija un tas atklāja ieguves avotu. Drīz vien likumsargi klauvēja arī pie Aivara durvīm. “Stāvēja kādi seši miliči, teica, ka būs kratīšana. Sāku ātri domāt, vai man kaut kas mājās ir. Atcerējos, ka iepriekšējā dienā pēdējo izmetu, visam jābūt tīram. Viņi ilgi meklēja, neko nevarēja atrast. Esmu pārliecināts, ka man piemeta kaut ko, lai var arestēt. Viņi it kā uzgāja 0,04 gramus – ar to pat vienu papirosu uztīt nevarēja. Aizveda uz Rīgu, uz izmeklēšanu, tur mani vecie draugi norādīja, ka hašišu dabūjuši no manis.”
Aivars gan ar pliku roku neesot ņemams – atlicis vien parādīt dūri, un visi liecinieki savus vārdus atsaukuši. Taču izmeklēšanu tik ātri nebeidza, un viņam gadu nācās pavadīt Rīgas Centrālcietumā. “Tad noteica tiesas dienu. Atceros, dodoties augšup uz zāli, pie sevis nodomāju: ja 20 reizes noskaitīšu Tēvreizi, viss būs labi. Tolaik Dievu nepazinu, bet biju tā iedomājies. Sanāca noskaitīt kādas 25 reizes. Draudēja līdz pat 15 gadiem cietumsoda, bet es visu noliedzu un draugi no liecībām atteicās, tāpēc iedeva trīs gadus brīvā nometinājumā, kur bija jādzīvo kopmītnēs un jāstrādā būvdarbos. Vai es biju bēdīgs? Nē, priecājos, jo zināju, ka esmu vainīgs, šāds sods šķita nieks!” Grafiks bijis pietiekami brīvs, lai atkal ķertos pie vietējo dārzu magonēm.
Soda izciešanas laikā Aivars paspēja gan satikt savu tagadējo sievu, gan apprecēt kādu gruzīnieti, kuras ģimenē pēc tam gandrīz gadu nodzīvoja Tbilisi. Taču tad dažādu iemeslu dēļ abu ceļi šķīrās, un vīrietis atgriezās Latvijā.
Lai gan pirmā biznesa ideja izgāzās, Aivars bija apņēmības pilns mēģināt vēlreiz. “Iepazinos ar kādu vīrieti, kuram bija lauks ar magonēm. Viņš tās sēklas piegādāja konditorejām, bet galviņas meta ārā. Sarunāju, ka atdos man. Samalu un divus pilnus čemodānus vedu uz Pjatigorsku pārdot. Viss gāja labi, tiku lidmašīnā, aizlidoju, gandrīz visu pārdevu un sev atstāju pavisam nedaudz. Ar to nelielo devu mani arī paņēma ciet milicija. Ja tas būtu noticis, kad man bija divi čemodāni, es vēl šodien sēdētu cietumā. Toreiz ielika uz diviem gadiem, sodu izcietu Čeļabinskā, tur no visas Padomju Savienības bija dažādi noziedznieki, latvietis gan biju vienīgais.”
Tā no 1984. līdz 1986. gadam dienas ritēja ar restotu skatu uz pasauli. Cietumā bijusi gluži vai kastu sistēma, kurā starp ieslodzītajiem sadalīta vara, taču Aivars turējies nomaļus – ar zagļiem nebiedrojās, nepatikšanas nemeklēja, citus neapcēla. Apciemot mīļoto cietumā no Latvijas brauca tagadējā sieva Ingrīda. Mēdz teikt, ka mīlestība ir akla… Tieši viņa ieslodzīto apgādāja ar apreibinošajām vielām – sūtīja paciņas ar prjaņikiem, kuros ieceptas magoņu galviņas.
1985. gadā Aivars atbrīvojās pusgadu pirms termiņa beigām un atgriezās Latvijā. Lai gan no šķidrajām narkotikām kādu laiku jau bija brīvs, pats stāsta, ka tikai tad viss tā īsti sākās.
