Liāna Langa: No mūsu drosmes atkarīgs 17
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms simt viena gada rakstnieks, politiķis, viens no Latvijas valsts dibināšanas iniciatoriem Jānis Akuraters 1922. gada laikraksta “Jaunākās Ziņas” 66. numurā rakstīja: “Arvien vēl šis jautājums stāv, kur bijis. Un, protams, diezgan nenormālā stāvoklī, pateicoties skaidras likumības un ieskatu trūkumam par šo lietu Latvijā.
Par valsts valodas nicināšanu, neievērošanu, par publikas apvainošanu veikalos, iestādēs – ja šī publika neprot vāciski vai krieviski, tas lasāms ik dienas laikraksta sūdzībās. Latvijas valsts bijusi iecietīga un atļāvusi cittautiešiem runāt valdības iestādēs viņu valodās – vāciski un krieviski, kad tie nāk pie mūsu ierēdņiem. Bet valsts te ir aizmirsusi savu ierēdņu tiesības. Iznāk, ka vāciešiem un krieviem nav praktiskas vajadzības mācīties un saprast valsts valodu, jo katram latvju ierēdnim jāsaprot viņu valodas. Ceļas jautājums, kas ir valstiski, – vai tas, ka visas šīs minoritātes prot valsts valodu, vai ierēdņiem jāprot visas šīs valodas? (..) Un tas viss notiek ar tādu nekautrību, kādu gan nekur citur neciestu visdemokrātiskākā zemē (..)”
Vai situācija šķiet pazīstama? Noteikti jā! Pagājuši simt gadi, bet Latvijā mēs joprojām un atkal saskaramies ar situāciju, kad ir pastāvīgi jācīnās par savām tiesībām Latvijā runāt tikai savā mēlē. Sveštautiešu lingvistiskā agresija, viņiem ierastā un pašsaprotamā vīzē uzrunājot latviešus bijušās okupācijas varas valodā, līdz šim bijusi ierasta lieta Latvijā. Tagad izpratni izmainījis karš Ukrainā un apzināšanās, ka rusifikācijai – lingvistiskai okupācijai – var sekot arī reāla okupācija, un cik patiesībā valsts valodas jautājums nozīmīgs.
Par latviešu valodas problemātiku pēdējos gados Latvijā rakstījis LV portāls, “Latvijas Avīze”, “Sestdiena”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, literārais žurnāls “Domuzīme” un “Ogres Vēstis”, savukārt neoliberāli orientētus portālus – “Satori.lv”, “Punctummagazine.lv” – latviešu valodas stāvokļa un nākotnes jautājums interesējis visai maz, lai gan publikācijas tajos ir latviski. Savulaik lasīju kinorežisores Lienes Lindes apceri, ka runāt par jūtām angliski viņai esot vieglāk un vienkāršāk. Un tas tiek teikts kultūrā, kurā rakstījis Čaks, Bārda, Skujenieks un Belševica. Bija pagājuši simt gadi kopš Akuratera teiktā par valodu, bet latvieši vēl arvien izjuta sava veida nicinājumu paši pret savu valodu kā provinciālu parādību, nespējot novērtēt tās neizmērojamās un niansētās bagātības, ko piedāvā dainas un mūsu literārais mantojums.
Absolūtais literātu vairākums klusē par savu valodu un apdraudējumiem tai, bet viņu vietā nāk citi. Nesen portāla “jauns.lv” lielajā intervijā Akuratera stafeti pārņēma kardiologs Andrejs Ērglis, uzsverot, ka Latvijā ir jānodrošina latviešu valodas dominance, pretējā gadījumā pie saliedētas nācijas mums netikt. Ikvienā valstī tā ir pašsaprotamība. Dzīvoju cerībā, ka jau rīt šāda izpratne būs arī pie mums.
Latvijā divvalodība “de facto” tiek pamazām izbeigta, soctīklos un medijos atskan balsis, kas aicina to darīt. Institūcijas un kompānijas dzēš krievu mēli savās tīmekļvietnēs un komunikācijā. Latvijā ikvienam, zinot tikai valsts valodu, jābūt pašpietiekamam gan ikdienā, gan darba tirgū. Nepieciešamas jaunas iniciatīvas valodas politikā, nosakot konkrētu atbildīgo, jo šobrīd atbildība ir izkaisīta un neskaidra. Politiskā līmenī ir jādefinē, ka krievu valoda Latvijā nav pielīdzināma kurai katrai svešvalodai, bet gan ir bijušās okupācijas varas valoda, ar kuras starpniecību notikusi intensīva latviešu un mazākumtautību rusifikācija. Reizi par visām reizēm jāizbeidz spekulācijas ar krieviem kā Latvijas vēsturisko minoritāti, kāda tā bija līdz 1940. gadam. Pēc tam padomju koloniālisma politika etnisko sadalījumu Latvijā mainīja pārāk ievērojami, lai mēs turpinātu to uzskatīt par minoritāti. Cik biezā apziņas miglā mēs dzīvojām pēdējos trīsdesmit gadus, valsts līmenī nespējot risināt ļoti būtiskus jautājumus, lai pasargātu sevi un savu mēli, tā vietā izliekoties un dzīvojot ilūzijās, ka spēsim integrēt tos, kuri nevēlas tikt integrēti, bet tā vietā gaida PSRS kārtības atgriešanos, kurā krievi Latvijā atkal varēs justies kā galvenais virsuzraugs pārējiem!
“No mūsu drosmes izlietot valsts tiesības valodas jautājumā un piemērot tās dzīvē ar neatlaidīgu stingrību – no tā atkarīga tautas un valsts apziņa un latviskais stils.” (Jānis Akuraters)
