“No milzu ozoliem nāca tik jaudīga enerģija, ka elpa aizrāvās. Šie koki ir apmēram 400 gadu veci! ” Kā Miervaldis izveidoja dižozolu taku, kur gūt līdzsvaru un spēku 1
Gunta Lūse, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Katru rītu pirms saullēkta paejos pa Dižozolu taku un apsēžos uz soliņa, kas nolikts tā, lai varu sauli redzēt uzlecam. Sēžu, klausos putnu dziesmas. Nereti tās ierakstu telefonā, lai mājās vēlreiz paklausītos,” par savu rīta tradīciju stāsta bioenerģētiķis un pirtnieks Miervaldis Kaļāns.
Viņa dzīves un sapņu realizācijas vieta atrodas Tumšupes krastā, Skuķīšu ciemā Garkalnes novadā.
Te Miervaldis jau piecus gadus veido Dižozolu dabas taku, kur ikviens var gūt līdzsvaru un spēku.
Miervaldis ar ģimeni dzīvo “Upesrūķos”, te jau vairāk nekā desmit gadus darbojas arī pirts un viesu nams. Pagalmā mums pretim iznāk divas zosis. Laimīgās zosis, jo, kā saka Miervaldis, “viņas nekad nenonāks cepešbļodā, bet gan dzīvos, kamēr nomirs dabiskā nāvē un mežā tiks izcienātas lapsām”.
Līdzās pirts ēkas ieejai Miervaldis iestādījis no meža atnestu kadiķi un blakus kā dzīvžogu deviņus kadiķus rindā, jo šā koka enerģija ir ļoti spēcīga, tā sakārto enerģijas. Pirts telpās enerģētiski palīdz baltu zīmes, kas novietotas dažādās vietās atbilstoši to iedarbībai.
Pērtuves priekštelpā pārsteigta apstājos – klavieres. Nekad nav redzēts, ka pirtī būtu klavieres. Tās spēlē Miervalda sieva Dina, lai iedvesmotu pirts rituāla dalībniekus.
Pie sienas pasaules karte, kas izraibināta ar karodziņiem – “Upesrūķu” pirtī bijuši viesi gandrīz no visiem kontinentiem. Daudzi ir sajūsmā, ka uzreiz no pirts var iemesties Tumšupē, kas tek turpat blakus ēkai.
Pandēmijas laikā baudīt pirti brauca tikai atsevišķas ģimenes un pārīši. Toties Dižozolu dabas takas viesu kļuva jūtami vairāk, jo cilvēki gribēja tverties pie dabas, taka piedzīvoja arī jaudīgu uguns rituālu, ko pilnmēnesī sarīkoja žurnāla “Spīgana” veidotājas un atbalstītājas.
Koku friziera darbi
Pirms ieiet Dižozolu takā, Miervaldis izrāda tuvējo koku audzi. Kādreiz šī bija kaimiņa zeme, viss tika izcirsts, pēc tam aizauga krūmiem un kokiem.
Miervaldim sāpēja sirds, ka pazūd tik skaista vieta.
Kaimiņš piekrita šo zemes gabalu pārdot. Miervalda ģimene šajā nogabalā veido tīkamu ainavu, atstāj vērtīgākos kokus.
“Lai koki augot iegūtu patīkamu formu, es tos veidoju, uz katru skatos perspektīvā, no attāluma – kā tas izskatās kopējā ainavā. Lazdas, piemēram, veidoju, lai izskatās kā gubiņas,” skaidro Miervaldis.
“Zarus griežu vasarā – gatavojot pirtsslotas, tomēr lielie pārstādīšanas un apgriešanas darbi lielākoties notiek pavasarī. Lūk, te ir pīlādžu aleja – šis koks ir svarīgs aizsardzībai, enerģētiski nozīmīgs. Īpaši saudzēju visus apkārtnes ozoliņus, ja kāds ir noliecies, to paceļu, piestutēju un sakopju.
Daļu rudenī iedobēju un pavasarī pārstādu alejā, kas pamazām veidojas Dižozolu dabas takā. Ozoliņus tur stāda arī takas viesi, kādu koku savā godu reizē iestādīja visa saime.
Milži brikšņos
Šajā vietā Garkalnes pagastā Miervaldis kopā ar ģimeni sāka dzīvot jau pirms 30 gadiem. Tolaik te nebija daudz māju, nebija daudzo vasarnieku. Miervaldim patika staigāt pa tuvējo mežu, lodāt pa brikšņiem un meža pļavās vākt ārstniecības augus. Aizaugušā pamalē Miervaldis ieraudzīja ozolus – varenus, milzīgus, noteikti ļoti senus. Un tad vēl, un vēl!
“No milzu ozoliem nāca tik jaudīga enerģija, ka elpa aizrāvās. Šie koki ir apmēram 400 gadu veci. Iedomājies, ko tie savā mūžā ir piedzīvojuši!
Tas bija apmēram pirms desmit gadiem. Te bija brikšņi, neviens te īsti nestaigāja. Viss bija aizaudzis krūmiem un koku atvasēm. Sāku vest cilvēkus, lai parādītu varenos ozolus, ļautu apjaust to spēku. Ienāca prātā – būtu gan labi, ja šo apkaimi ap ozoliem varētu sakopt un izveidot skaistu,” atminas Miervaldis.
Tā kā zeme pieder Garkalnes pašvaldībai, Miervaldis uzrakstīja projektu, ko atbalstīja vietējā vara, piešķīra līdzekļus. Notika daudzas talkas ar vietējo ļaužu piedalīšanos, lai izcirstu brikšņus un visu sakoptu, pamazām veidojot dabas taku, kur centrālais objekts ir milzu ozoli.
Attīra no sliktā
Pietuvojamies četriem svētozoliem. Varenākā ozola apkārtmērs ir 4,5 metri! Turklāt visi aug tādā kā aplī. “Īsta ozolu māja, nekur citur neesmu tādu redzējis! Ieej starp varenajiem kokiem un nonāc dižozolu istabā. Vidū noliku ozola bluķi, uz tā var apsēsties, sajust, padomāt. Kāds grib pieskarties koka stumbram, pieglausties, piegulties, pārlaist plaukstu.
Šeit ir attīroša enerģija, tas nozīmē, ka šajā vietā iespējams atbrīvoties no visa sliktā, kas sakrājies.
Ilgi nevajadzētu uzturēties, tomēr ir labi pabūt kaut uz mirkli,” uzsver takas saimnieks. Lai parādītu, kā darbojas svētozolu enerģija, Miervaldis ņem talkā, kā viņš to nosauc, brīnumnūjiņu. Rīkstnieki to dēvē par rāmīti. Plaukstā ieliktais metāla stienītis sāk griezties prom no varenajiem kokiem.
Miervaldis jau labi sen var sajust enerģiju plūsmu arī bez rāmīša – tāpat, ar rokām. Tomēr viņš izmanto rāmīti, jo cilvēki grib redzēt šo kustību, pārliecināties savām acīm, ka šajā vietā enerģija darbojas tieši tā.
“Man bija jau 48 gadi, kad uzzināju par savām spējām. To pateica kāds slavens rīkstnieks, kurš bija ieradies pirtnieku festivālā. Viņš piedāvāja cilvēkiem notestēt savu enerģētiku. Pateica man, ka es pats šajā jomā varu mācīties un strādāt. Sāku vērot, kā man klausa rīkstīte, kā rāmītis griežas.
Staigāju pa vecām ēkām, saimniecībām, muižām, pētīju enerģijas – kāpēc te ir izbūvēta mājas ieeja un rakta aka, kāpēc krāsns un skurstenis ir mūrēts tieši šajā vietā, kā izvietotas guļvietas… Jo tolaik visu būvēja, ņemot vērā debespuses, āderes un visu citu. Es nedēvēju sevi par dziednieku. Esmu bioenerģētiķis, jūtu enerģijas, strādāju ar cilvēka biolauku.”
Vīgriežu takas smarža
“Šie milzu ozoli aug uz attīrošās āderes, enerģētiski ļoti spēcīga vieta, pamēģini!” rosina Miervaldis.
Nostājos uz taciņas līdzās ozoliem. Pieveru acis. Ķermenim pārskrien tirpiņas. Ieeju “istabiņā” starp koku milzeņiem, piestājos vienam ozolam pavisam tuvu klāt. Mirklis pārvēršas par mūžību.
Miervaldis rāda celiņu, ko klāj šķelda, skujas un čiekuri. Iznāk tāda kā baskāju taka, atliek tikai novilkt apavus un iet. “Šādi ne tikai masē pēdas, bet cilvēks var uzlādēt savu enerģiju, pavairot to,” skaidro bioenerģētiķis.
Vasarā visapkārt aug vīgriezes, tās te izstiepjas milzīgas, pat divmetrīgas. Kad pēc vasaras saulgriežiem viss sāk ziedēt, Miervaldis baltajā ziedu klājienā izpļauj ejas. Ej pa vīgriežu taku un reibsti no smaržām.
Aplūkojam lielo egli, kas nokritusi kādā negantā vētras pūtienā. Turpat līdzās ir koka kāpnes, bet egle krītot salauzusi tikai vienu pakāpienu. Tas tādēļ, ka lielo gāzienu nobremzēja trīs bērzi, vienu no tiem egle līdz pusei iedzina zemē. Bērzs bija tā nospriegots, ka, to pārzāģējot, atskanēja grandiozs sprādziens.
Lielo egles stumbru Miervaldis atstāja guļam, lai bērniem būtu kur skraidīt. Ūsiņa dienā viņš stumbra griezuma vietā uzzīmēja spēka zīmi – kā vēstījumu par vasaras sākumu.
Apmaldīties trijās priedēs
Iešanu pa Dižozolu dabas taku ir vērts veikt kā zināmu rituālu. “Līdzīgi kā pirtī – vispirms attīries, pēc tam sevi stabilizē, harmonizē, bet pašās beigās uzlādējies ar enerģiju. Attīrīšanās notiek lielajā ozolu mājā, savukārt stabilizēties var citā “mājā”. Tā ir neparasta, mistiska vieta – kopā aplī, pavisam tuvu līdzās aug vairākas koku sugas.”
Miervaldis rāda uz pamatīgām eglēm, trim priedēm un pīlādzi. Viņš nostājas koku mājas viducī un smejas: “Re, iznāk kā teicienā – apmaldījos trijās priedēs!”
Šie koki cits citu nenoēd, ļauj pārējiem augt. Mežinieki šo fenomenu nav varējuši izskaidrot, bet viens biologs gan – teica, tas tāpēc, ka līdzās tek Tumšupe, visi šie koki barojas no upes, kas nes nepieciešamās barības vielas purvāja kokiem.
Savdabīgajā koku mājā ne tikai egles ir simtgadīgas, bet arī pīlādzis – netipiski varens. “Pagājušā gadā es piegriezu divus spaiņus pīlādžogu! Man ir teleskopiskās šķēres, varu griezt piecu metru augstumā. Dabas takā ir daudz interesantu koku.
Lūk, apse – tā dēvētais mīnusa koks. Tas palīdz attīrīties. Līdzīgi iedarbojas papele. Slikti, ka Rīgā izzāģēja visas papeles, tāpēc jau Rīgas domei tā neiet. Papeles būtu savākušas visas lielpilsētas negācijas.
Ar apses zaru pirtsslotām drīkst pērties tikai viens cilvēks vai to izmantot ģimenes pirts pasākumā, jo tā ievelk sevī visas negācijas.
Arī bērza slotiņu nevajadzētu vairākiem izmantot. Taču ozola slotu pēc pēršanās gan drīkst noskalot un iedot draugam, enerģētiski tā ir pietiekami jaudīga, lai pietiktu vairākiem. Un šīs ir irbenes, tās es loloju un stādu visur. Mana kaimiņiene, kas savulaik bija izsūtīta uz Sibīriju, stāstīja, ka tur ļoti daudzus latviešus izglāba vitamīniem bagātās irbenes ogas,” svarīgi teic Miervaldis.
Kāpēc vīram lakats galvā?
Pirtnieks mūs sagaida, tērpies baltā, galvu sedz lakats. Izrādās, ka tas domāts aizsardzībai. “Citi domā, ka tāpat vien, smejas, ka vīrs tērpjas lakatā. Bet es to sasienu īpašā veidā – lai stūrīši būtu uz leju, tā novadās prom viss sliktais. Ja strādāju lielos pasākumos, ap lakatu lieku vēl vienu aizsardzību – metāla vainadziņu. Kaklā man allaž ir kaklarota ar ausekli, mūsu spēcīgāko zīmi, kas aizsargā.
Kādreiz es nezināju, ka, strādājot ar cilvēkiem, vajag sevi aizsargāt, bieži vien jutos slikti. Tagad māku palikt līdzsvarā.
Īpašiem gadījumiem man ir rokassprādze, akmeņu rota no Āfrikas – uzlieku to, ja sajūtu, ka kādam cilvēkam iekšā ir “bu-bu-bu”.
Katram ir jāatrod savējā zīme, kas labāk der. Ja cilvēks palūdz, es varu “paskatīties”, kā konkrētā zīme uz viņu iedarbojas – der aizsardzībai vai uzlādē. Ne spēka zīmes, ne aizsargzīmes nevajag dāvināt, jo citādi var iznākt greizi. Nekāda labuma, tikai izjaukts paša enerģētiskais līdzsvars.”
Uguns pirtī
Miervaldis nu jau 20 gadus darbojas kā pirtnieks, tiek dēvēts par pirts vecmeistaru. Jaunībā viņš sportoja, bija labi panākumi cīņas sportā. Pēc augstskolas strādāja policijā, tādēļ jau kopš 50 gadu vecuma atrodas pelnītā atpūtā, izdienas pensijā.
Pats savu pirti Miervaldis uzbūvēja pirms 20 gadiem, tikai 40 gadu vecumā. Otro pirti – pēc septiņiem gadiem. “Tā ir profesionālā pirts, jo viss ir veidots ergonomiski, pirtniekam pa rokai, ar ūdeni un labu vēdināšanu. Lāvu augstumi un platumi ērti ne tikai peramajam, bet arī pērējam.
Pirts krāsns pamatā likti jūras ūdens slīpētie akmeņi, kam pa virsu žadeīta akmeņi. Šo pērtuvi es dēvēju par uguns pirti. Protams, visām stihijām ir jābūt līdzsvarā, tomēr šeit galvenā ir uguns, tā ir mana stihija. Pirts rituālā izmantoju arī uguns zīmes,” skaidro pirtnieks.
Ja nav iespējams regulāri būt pirtī, vienalga jāmeklē veids, kā saglabāt harmoniju, līdzsvaru, kā attīrīt sevi no sakrātajām negācijām.
“Kaut vai izej dabā un izkliedzies. Man reizēm uznāk tāda vēlme, tad dodos uz dabas taku. Taču arī pilsētniekam ir dažādas iespējas – parki, mazas ieliņas.
Pēc nogurdinošas darba dienas vai kādas citas stresainas būšanas nevajadzētu uzreiz iet mājās, bet vismaz kādu pusstundu pastaigāties. Jo citādi to sliktumu ienes savā dzīves vietā, slēgtā vidē, un pats arī tajās negācijās uzturas, un vēl mājiniekiem uzkrauj. Var ņemt talkā skrubi – sajaukt sāli, sodu un kādus augus, noberzties un tad noskaloties. Ūdens ir labs attīrītājs, sāls tam palīdzēs.
Ikviens cilvēks izstaro enerģiju, un tas starojums iet kā elipse.
Tāpēc nevajadzētu ļaut, lai raudātājs nāk pie tevis no sāna. Ar raudātāju domāju to, kurš grib tikai žēloties un čīkstēt, mūždien paraudāt kādam uz pleca. Pagriezies tā, lai šis cilvēks ir tieši pretim, nevis no sāna, un lai starp jums ir attālums, apmēram metrs. Der zināt, ka sieviete enerģētiski ir ievainojamāka no kreisās puses,” piemetina bioenerģētiķis.
Mērķis ar aleju
Dižozolu takas malā slejas neliels ozoliņš. Miervaldis teic, ka to ir atjaunojis. Tas nozīmē – izglābis. Pirms kādiem desmit gadiem šis ozols bija kā pātaga – tieviņš un saliecies, bet tagad aug taisns un pieņemas spēkā.
“Cilvēkam ir svarīgi dzīvot ar mērķi kaut ko atstāt aiz sevis. Es esmu šo to padarījis – izaudzināts dēls un meita, uzcelts pārītis māju. Tagad mans lielākais mērķis ir izveidot ozolu aleju, rūpēties par visiem kokiem un kopt šo taku, lai tā citiem dotu prieku un spēku.”
Uzziņa
Svarīgi par ozolu
* Enerģētiski pats spēcīgākais koks, ozola enerģiju vajag gan vīrietim, gan sievietei, tā atmodina cilvēka enerģiju.
* Šis koks dod spēku, sniedz skaidrību un mieru.
* Kad ozolam sāk lapas plaukt, tad lakstīgala sāk dziedāt.
* Kad pērkons sper un trāpa pret ozolu, tad tūliņ sperot atpakaļ.
* No ļaunuma var paglābties, nēsājot kabatā ozola zīli. Ja kabatā nēsā trīs zīles, nēsātājs vienmēr izskatīsies jaunāks par saviem gadiem.
* Pirtī ozols dod spēka enerģiju. Turklāt tā lapas ir stingras un nedaudz eļļainas, labi der ādai.
* Ozola gaistošie fitoncīdi labvēlīgi ietekmē pašsajūtu, arī pazemina asinsspiedienu un palīdz miegam kļūt dziļākam.
