No mīlestības līdz naidam. Uz piedošanu. Freimaņu ģimenes stāsts 0
Laurai (28) un Dzintaram (33) Freimaņiem nācās nonākt līdz tiesai un izšķirties, lai saprastu, ka problēmas ir viņos pašos, ne otrā cilvēkā. Nācās sanaidoties, lai Dievs parādītu īsto ceļu un abi piedotu un iemīlētu viens otru no jauna un vēl spēcīgāk nekā sākumā.
Pirmā dzirkstele uzdzirkstījusi jau tad, kad Laura bijusi vēl citās attiecībās. Toreiz to nācās apslāpēt, bet pienācis brīdis, kad jūtas tomēr ņēmušas virsroku: “Iepazināmies, pateicoties kopīgajiem draugiem, un vēlāk sarakstījāmies internetā. Dzintars tolaik strādāja Norvēģijā, bet es tikko biju beigusi skolu. Tajā laikā audzināju savu pusotra gada veco dēliņu no pirmajām attiecībām.
Dzintaru nebiedēja fakts, ka jau esmu mamma. Kad viņš atvaļinājuma laikā ieradās mājās, viss notika ļoti strauji, un jau pēc mēneša mēs ar dēliņu Aleksu braucām Dzintaram līdzi uz Norvēģiju.
Tolaik tā likās laba ideja, taču tagad saprotu, ka tas viss bija daudz par strauju.”
Pēc trīs mēnešu kopdzīves Norvēģijā pāris gaidīja bērniņu – meitu Emīliju. Laura atklāj, ka tieši mēnesi pēc meitas dzimšanas viņus piemeklējusi pirmā nopietnā krīze: “Mēs daudz strīdējāmies. Dzintars tolaik bija ļoti netaisns pret Aleksu, un man tādas stingras audzināšanas metodes attiecībā uz divgadīgu bērnu nebija pieņemamas. Arī nakts darbs un grūtniecība darīja savu.
Mūsu attiecības kļuva vēsākas, un tad Dzintara datorā atradu sarakstes ar citām meitenēm – tā viņš aizpildīja savu tukšumu. Es savukārt daudz skatījos seriālus.
Katrs dzīvojām savu dzīvi. Tas man bija ļoti smags laiks. Un tad, divus gadus pēc meitas dzimšanas, sekoja bildinājums, mēs apprecējāmies un atgriezāmies Latvijā.”
Pirmie mēneši pēc stāšanās laulībā bijuši skaisti: “Jutos kā paaugstināta amatā – no draudzenes par sievu. Tad atkal Dzintars bija spiests atgriezties Norvēģijā, jo Latvijā nespējām atrast darbu un iekrājumi gāja uz beigām. Saprotot, ka attālums attiecībās nav veselīgs, atkal pārcēlos uz Norvēģiju, bet izturēju tikai trīs mēnešus.
Atgriezos Latvijā, un tas bija beigu sākums. Mierinājumu meklēju visur – filmas, seriāli, spēlītes, pat sāku saraksti ar citu puisi, kuram ģimenē bija līdzīgas problēmas. Likās, ka beidzot kāds mani saprot. Neko nopietnu sākt nevēlējos, bet, kad sarakstījos ar viņu, jutos dzīva. Kādu laiku man tas tiešām palīdzēja, un no Dzintara sāku atsvešināties arvien vairāk. Mēs nemācējām izrunāties. Vairs neteicu, ka mīlu, jo neredzēju tam jēgu. Sāku arvien dziļāk slīgt depresijā.”
Pēc vairākiem mēnešiem Dzintars atgriezās Latvijā, bet Lauru tas it nemaz neesot iepriecinājis: “Drīzāk tas mani dzina vēl tālāk izmisumā.
Manī katru dienu sāpēja pilnīgi viss. Man tolaik bija pat pašnāvnieciskas tieksmes. Nekam neredzēju jēgu.
Domāju, ka palīdzēs atgriešanās pagātnē – centos atjaunot iepriekšējās attiecības, bet tādā veidā sāpināju tikai arvien vairāk cilvēku.”
Tajā laikā Laura sāka strādāt pie sievietes, kura, kā apgalvo pati Laura, esot viņai palīdzējusi sakārtot dzīvi: “Darba devējai prasīju, vai viņa nevar ieteikt kādu psihologu Talsos, un viņa pati piedāvāja palīdzību. Tajā brīdī man bija tik slikti, ka bija vienalga, kas man palīdz, galvenais, ka ir kam izstāstīt, kā jūtos. Sieviete dalījās ar vēsti par Jēzu – nesapratu daudz, bet pieņēmu visu, jo kas gan sliktāks vēl var notikt? Visas mūsu sarunas pagāja nemitīgā raudāšanā, daudz lūdzāmies, un tas man atnesa pārdabisku mieru. Sāku apmeklēt draudzi. Varētu domāt, ka šeit viss sakārtojās, bet nē – biju pārāk tālu atkāpusies no Dzintara.
Pēc šādas gadu ilgas mocīšanās beidzot iesniedzu šķiršanos.
Līdz 2017. gada septembrim bijām šķirti.”
Taču Dzintars netaisījās padoties – viņš esot lūdzis Dievu, gavējis, nesis ziedus, dāvanas: “Viņš nespēja pieņemt to, kas notiek. Nāca skaidroties bērnu klātbūtnē, darba vietā. Un, jo vairāk viņš sevi uzspieda, jo vairāk es bēgu. Abi bijām dusmīgi – reiz pat iecirtu viņam pļauku. Bija pat tāds laiks, kad atradāmies sprīža attālumā no tiesāšanās par mūsu meitu Emīliju.”
Dzintars cīnījās divus gadus. Bez panākumiem. Laura saka – viņa bija ieņēmusi aizsardzības pozu pret ienaidnieku, kurš tajā gadījumā bija Dzintars: “Kad esi sakoncentrējies uz konkrētu pozīciju, viss pārējais paliek nostumts dziļi iekšienē. Beidzot Dzintars padevās.
Viņa dzīvē parādījās cita meitene, kura arī bija kristiete. Kad to uzzināju, biju kā septītajās debesīs – beidzot brīva!
No prieka gandrīz vai lēkāju. Šajā brīdī nolaidu savu vairogu, jo ienaidnieka vairs nebija. Tagad Dievs varēja tikt klāt pie manas īstās būtības, un pēc neilga laika atgriezās manas neizsāpētās sāpes. Beidzot sapratu, ka man sāp laulības šķiršana – tas nebija pareizi. Dusmas uz Dievu par to, ka viņš man to parāda tikai tagad. Es atvainojos Dzintaram par visu, ko esmu nodarījusi un pateikusi. Gribēju, lai viņš ir laimīgs, un beidzot biju mierā ar sevi, biju gatava dzīvot viena.”
Pienāca brīdis, kad abi bija gatavi izrunāties: “Abi raudājām, nevarējām īsti saprast, kas pēkšņi ir mainījies. Kad viss bija pateikts un piedots, zudušās jūtas pēkšņi atdzima – krūtīs sajutu tādu mīlestību kā nekad iepriekš.
Divus mēnešus vēlāk atjaunojām savu laulību.
Un par to tikām apbalvoti ar meitiņu Esteri.”
Lai gan iepriekš mukusi pie pirmajām grūtībām, šobrīd Laura saka, ka cilvēkiem ir jātiek galā ar sevi, pirms pieņem lēmumu par šķiršanos, jo, visticamāk, problēma ir cilvēkā pašā: “Galvenais ir atrast veidu, kā visu izrunāt. Vēl jo vairāk tas būtu jādara, ja ģimenē ir bērni. Lai arī liekas, ka viņi tiek pāri šķiršanās faktam, tas tomēr atstāj pēdas.
Attiecībās piedodams ir viss, un piedot vajag nevis tāpēc, ka kāds to būtu pelnījis, bet tāpēc, ka jāatbrīvo pašam sevi.
Tagad mēs saprotam, ka daudz problēmu radīja tas, ka mēs iesākām attiecības katrs ar savām problēmām. Nezinājām, kā ar tām tikt galā, un ienesām tās jaunajās attiecībās. Pašas no sevis tās neizgaisa. Daudzi noliedz problēmas esamību sevī un par problēmu uzskata otru cilvēku. Ja otrs nedara tā, kā gribam, viņš ir vainīgs, bet tagad, kad esam sapratuši, ka otrs jāmīl tā, kā mēs vēlētos, lai mīl mūs, – viss uzlabojas.”
