“No mēness var atnākt kājām” 0
Baiba Talce ir dzimusi rīdziniece, uzaugusi Mazsalacā. 20 gadus dzīvo Slampē. Pirmā publikācija 1972. gadā, dzejolis “Ābeļziedi” publicēts laikrakstā “Pionieris”, 2011. gadā iznācis dzeju krājums “Sizifa komplekss”, par ko autore pati sacījusi, ka “Dievs pasauli tā iekārtojis, ka tai jābūt līdzsvarā. Līdzsvaram ir jābūt arī starp sievieti un vīrieti, starp ģimeni un darbu, starp visu ko”.
Šogad Kurzemes Mākslas un Dzejas dienu laikā Tukumā varēja noskatīties līdzsvarotu un sabalansētu dzejas, mākslas un mūzikas performanci – videofilmu “Pretī”. Viena no filmas veidotājām bija dzejniece Baiba Talce, kas ilgus gadus vadījusi arī Tukuma Literātu apvienību.
– Vai Tukums ir iedvesmas pilsēta dzejniekiem?
B. Talce: – Esmu dabas cilvēks, jaunību un pēc tam savu mazo bērnu laiku nodzīvoju lauku mājā meža vidū. Tukums mani iedvesmo caur maniem 13 gadus vadītajiem un tagad vienmēr satiktajiem literātiem, caur saviem pavasara atspulgiem, radošajiem projektiem. Citos gadalaikos vairāk mīlu Rīgu un savu dārzu.
– Esat filmas “Pretī” scenārija autore. Ar ko tā nozīmīga Kurzemei?
– Strādājot pie filmas, ieraudzīju, ka Kurzemes Dzejas dienu dalībnieku darbi veido vienoti skaistus dzejas džungļus. Jo vairāk taciņu iestaigāju ar mačeti rokā, jo interesantāk kļuva – satiku eksotiski krāšņus un bāli vai sārti noskumušus augus, neparasti izvijušās, garas un daudzgadīgas liānas, baobabus, kas neietilpa sleju, formas vai satura nospraustajos rāmjos, un mazus ziediņus, kas beidzot izspraukušies saulē haotiski ērkšķainu krūmu galos. Pēc šā darba, ja vien būtu laiks, es varētu uzrakstīt apcerējumu “Latvijas vidējais Nopelniem bagātais dzejnieks”. Kurzemei filma ir ļoti nozīmīga, jo atstāj laikmeta liecību par radošo cilvēku vienotību un pašpietiekamību mūsu merkantilo vērtību sajauktajā laik–telpā. Tā rosina gleznotājus un dzejniekus būt vienotiem un nodemonstrē, ka kultūra nav tikai galvaspilsētā.
– Kas sniedz lielāko gandarījumu?
– Noskatoties filmu, lielākais prieks ir par to, ka manas disertācijas mērķi un idejas radošu ļaužu tēlainās izpratnes pilnveidošanai beidzot sasniegušas ne vien skolēnus un studentus, bet arī pieaugušos. Bet manas personīgās dzīves lielais gandarījums ir manu bērnu sakārtotā dzīve, izdotās grāmatas, publikācijas ārvalstīs. Lai radītu, man vientulība nav vajadzīga – esmu lieliskus darbus uzrakstījusi vilcienā, kopmītnē un apnicīgās sapulcēs. Tāpat kā gulēt, ja nāk miegs, rakstīt vai rediģēt tekstus mani netraucē nekas.
Fragments no cikla “No mēness var atnākt kājām” (A. Rožkalne)
***
Dvēsele toreiz bez tevis bija.
Piedošu – atgriezīsies
kā tītenis, kurš pie zemes guļ,
pirms augšup vīsies.
Dvēsele tolaik tumsā bija,
pasaukšu – pamodīsies.
Un gaisma, ko atceros, piecelsies
un tavā logā līsies,
Kad viss, kas nezināms, upurēts
skaidra mirkļa labā,
liec savu gudrību grāmatplauktā,
un pie manis atgriezies – Dabā!
***
Atgriešanās kā svētceļojums,
kad nāksi uz manu pusi –
ne tikai dienas vai gadi būs,
bet mūžība pagājusi.
Mīlēt un atjaunoties
ne tikai tuvumā – tālē,
ceļu pie sevis noejot,
nākt Dievmātes katedrālē.
Atgriešanās ir maiga ziņa,
ka ir par stipru dzīvots,
par ciešu, par grodu –
laiks matus atlaist
un vējā plīvot
līdz zvaigznei un beidzot uzzināt,
kas aiz tā spožuma bij,
un ieiet ar tevi katedrālē
līdz pašai debesij.
***
Ar melniem putniem pierakstīta debess
un saule – balti svētā,
ko dodu tev –
to rudens paņems,
tas rudens neredzētais.
Starp mums guļ tūkstoš nakšu prieks,
tā tumsas audzētais,
un tūkstoš dienu ziedu krājums,
šīs saules saudzētais.
Tas mūsu krastus ierauj līdzībās,
pats topot līdzi palsu zvaigžņu jomā.
Un kaut tu arī neatbildēsi – drīz
es klusu runāšu ar tevi domās.
Ar asiem putniem pierakstīta debess
dzims zili balta jaunā pasaulē.
Tad mēs jau zināsim – no mēness kājām,
no saules – nē.
***
Monmartra augšpus Parīzes,
akmens izausta zirnekļa tīklā.
Tur ienirt nesagūstītam
un brīvam nokāpt ir mīkla,
kuru atminēs kalns uz vakarpusi,
lai pamazām auglīga kļūst
vārdā nesaukta sadegšana
un viegliņām kūst
šai lielajā kausētavā,
no kuras smelts
un izkliedēts Lielā Zirnekļa tīklā
ikdienas zelts
ved tevi šai gleznā atkal no jauna.
Mirdzošais tīkls. Un bijis
kāds stars no tā zelta, kalnu tur
neko man nesacījis.
***
No mēness atnācis kājām
no saules – nē,
es nevaru atzīties savām bailēm
un paslēpjos Parīzē.
Kā zvirbulēns pelēks
uz debess fona
uzrakstu spārnu vēdām
trīs taisnus smaidus par lielo prieku
un ceturto greizu – aiz bēdām.
No mēness atnācis kājām,
no saules – lidojošs
vējš mēģina dzīvot kaut kur ap mani,
tāds mazliet rimis un drošs.
Viņš izrauj man spalviņu, lejup aiznes,
uzber tai putekļus, ap
Rivoli aiz Luvras uz jumta es dziedu
jums dziesmiņu mazo, piaf.
Uz īsu mirkli es palūdzu iekšpus
jūs visus un aicinu tapt!
Vēl saule ir tālu un mēness tuvu,
vēl paspēt tu vari, piaf!
