Eksperta padoms miežu šķirnes izvēlē 0
Jautājums Vai ir izveidotas kādas jaunas, pret melnplauku izturīgas miežu šķirnes?
INĀRA TALSU NOVADĀ
Izvēlieties vietējās šķirnes
Agroresursu un ekonomikas institūta Laukaugu selekcijas un ģenētikas nodaļas pētniece Vija Strazdiņa stāsta – Latvijā graudaugiem novērota gan putošā, gan cietā melnplauka, kas var samazināt graudaugu ražu pat līdz 80%, tajā skaitā pasliktināt graudu kvalitāti.
Putošā melnplauka bojā miežus, kā arī auzas un vasaras kviešus. Visieņēmīgākās ir no ārzemēm ievestās šķirnes. Latvijas šķirnes ar melnplauku slimo daudz retāk. Slimību viegli konstatēt jau uz lauka – sēnes micēlija cauraustajās vārpās neaizmetas graudi, to vietā ir melns, putošs pulveris. Šie melnie graudi ir indīgi, veido mikotoksīnus un ir bīstami gan mājdzīvnieku, gan cilvēku veselībai.
Šī slimība sastopama gan bioloģiskajos, gan konvencionālajos miežu sējumos. Tomēr Stendē ir izdevies izveidot samērā izturīgas šķirnes: plēkšņainos miežus ‘Rasa’, ‘Kristaps’ un kailgraudu miežu šķirni ‘Kornelija’, kam pagaidām (piecu gadu laikā) netika novērota inficēšanās ar putošo melnplauku. Ja šķirne ir ļoti ieņēmīga, arī sēklu kodināšana nenodrošina pilnīgu aizsardzību pret šo slimību. Ar putošo melnplauku inficētam sēklas materiālam raksturīga pazemināta dīdzība (vidēji 70%).
Kviešu sēkla jākodina
Latvijā sastopamā cietā un pundurmelnplauka inficē ziemas kviešus. Kviešu cietā melnplauka (Tilletia caries) ir infekcijas slimība, kas pārvērš graudus tumši pelēkā masā – tai raksturīga nepatīkama trimetilamīna smaka, kas atgādina sapuvušu siļķu smaku. Līdzīgi simptomi ir pundurmelnplaukai.
Lai ierobežotu melnplaukas izplatību, jāizmanto Valsts augu aizsardzības dienesta pārbaudīta sēkla. Nevar arī pieļaut, ka veselie graudi saskaras ar virsmām (kombaini, transportlīdzekļi), kas bijuši kontaktā ar inficētiem graudiem.
Pret cieto melnplauku nav izturīgu ziemas kviešu šķirņu. Eiropā to par ļoti bīstamu slimību neuzskata, jo ir kodnes, kas veiksmīgi tiek galā ar infekciju. Tomēr vienmēr pastāv risks, ka ar laiku var veidoties rezistentas melnplaukas formas, ar ko būs grūti cīnīties arī ar augu aizsardzības līdzekļiem. Latvijas konvencionālajās saimniecībās pagaidām samērā veiksmīgi tiek galā ar šo slimību, graudus kodinot pirms sējas. Toties bioloģiskajās saimniecībās cietā melnplauka sagādā lielas problēmas. Lauksaimnieki sējai izmanto nekodinātu, konvencionāli audzētu sēklas materiālu vai arī pirms sējas sēklas apstrādā ar pelniem un piena sūkalām.
Cietās melnplaukas attīstībai ideāli apstākļi ir pārmitra augsne, vēla sēja (oktobris, novembris) un pazemināta augsnes temperatūra. Slimībai bija visas iespējas izvērsties, piemēram, pagājušā gada rudenī, kad zemnieki nevarēja apsēt laukus normālā laikā, jo bija ļoti slapjš, un darīja to tikai septembra beigās–novembrī.
“Lai izvairītos no melnplaukas, iesaku bioloģiskajiem zemniekiem vairāk audzēt vasaras kviešus, jo tie ir izturīgāki pret cieto melnplauku, arī putošā melnplauka vasarājus inficē ļoti reti,” skaidro Vija Strazdiņa.
