No mednieka palīga par dīvāna suņuku. Kas notiek ar šķirnes suni bezdarbībā? 8
19 Latvijas pagastos mednieku kolektīviem Āfrikas cūku mēra dēļ dzinējmedību sezona iet secen – ar rīkojumu noteicis Valsts meža dienests (VMD). Aizliegums skar arī mednieku šķirnes suņus, kuriem nav ļauts darīt to, kam viņi audzēti un mācīti, – atrast, izsekot un palīdzēt saimniekam iegūt medījumu. Bezdarbība degradē suņu instinktus, norāda kinologs, suņu audzētājs un Lavijas Dzinējsuņu kluba vadītājs Armands Cirsis. Noteiktos ierobežojumus viņš uzskata par nepamatotiem, jo tie balstās tikai uz pieņēmumiem, bet nosacījumu, ka pēc ievainota dzīvnieka drīkst doties tikai ar suni pavadā, novērtē pat kā bīstamu medību dalībniekiem.
Bezdarbība nokauj instinktus
“Medību suņa instinkti ir attīstīti uz dzīšanu un medīšanu, bezdarbībā viņš šīs spējas pamazām var zaudēt un kļūt par parastu istabas vai sētas suni,” savā prognozē skarbs ir A. Cirsis. Savā 30 gadu darba pieredzē “ar tik lielām nejēdzībām”, kas pēdējā laikā piemeklējušas medību suņus Latvijā, viņš neesot saskāries. Kinologs uzskata, ka vairāki Valsts meža dienesta noteiktie aizliegumi, lai mazinātu Āfrikas cūku mēra izplatību, balstās tikai uz pieņēmumiem un pamatā ierobežo darbības, kuras ierēdņiem vieglāk kontrolēt. “Lielākais sērgas pārnēsātājs ir cilvēks – viņa rīcība ar meža tehniku, sēņotāji un ogotāji, cilvēki, kas iet dabā arī ar bezšķines suņiem –, uz kuriem neiedarbojas neviens normatīvais akts, un viņi drīkst atrasties mežā jebkurā vietā jebkurā laikā,” uz pretrunām cīņā ar ĀCM norāda kinologs. Pērnsezon noteiktais dzinējmedību un suņu izmantošanas aizliegums Latgalē sērgu nav spējis apturēt, toties traucējis aktīvāk medīt mežacūkas, uz ko tas pats VMD nemitīgi aicina mednieku kolektīvus.
Līdzīgi spriež arī Latvijas Mednieku kinoloģiskās apvienības valdes priekšsēdētājs Normunds Salmiņš: “Aizliegums nav pareizs risinājums, jo dzinējmedības ar suņiem ne tikai palīdz samazināt populāciju, bet ir pat par 80% rezultatīvākas.” Savā pieredzē viņam ne reizi vien gadījies piedzīvot – ja medībās nav līdzi suņa, dzīvnieki uz dzinējiem neko daudz nereaģē pat trīs četru metru attālumā. Liegums piedalīties dzinējmedībās īpaši ietekmē jauno suņu attīstību. “Mēs nevaram izkopt viņa īpašības,” norāda N. Salmiņš. Alternatīvu apmācības iespēju nav – treniņaploki arī ir aizliegti, bet ceļot ar suni no ĀCM skartā rajona, piemēram, uz Kurzemi vai Zemgali, kur sērga vēl nav izplatījusies, nebūtu prāta darbs, un arī maz būs tādu kolektīvu, kuri vēlēsies pie sevis uzņemt potenciāli bīstamu ciemiņu.
Medībās ar suni pavadā – bīstami
“Tas ir stulbi – iet ievainotai mežacūkai pakaļ ar sunīti pavadā,” vienu no VMD rīkojuma nosacījumiem bez aplinkiem novērtē mednieku kluba “Dzērbene” vadītājs Aivars Jeromāns. Dzērbenes pagasta mednieki arī iekļuvuši “melnajā sarakstā”, kam šosezon liegts rīkot dzinējmedības un izmantot šķirnes medību suņus, tiesa, ar diviem izņēmumiem: suns drīkst medīt alās un jau pieminēto, ka pie pavadas var meklēt ievainotu dzīvieku.
Kāpēc lēmuma pieņēmēji nepakonsultējas ar kinologiem – jebkurš kinologs, suņu audzētājs sapratīs, ka ievainotam dzīvniekam pakaļ tikai suni bez pavadas, vaicā A. Cirsis un aicina rīkojuma autorus pamodelēt situāciju, kad notiek sastapšanās, piemēram, ar ievainotu mežakuili. “Pavada sapinas krūmos vai ap koku, suns nevar no tās atbrīvoties, taču viņa uzdevums šajā situācijā ir atvairīt ievainotā dzīvnieka uzbrukumu medniekam. Mežakuilis nogalina suni un nopietni apdraud mednieku,” iespējamo scenāriju apraksta kinologs un secina – VMD pieņēmis pilnīgi absurdu noteikumu.
Ar kolēģi vienisprātis ir N. Salmiņš: “Tas ir ļoti bīstami gan medniekam, gan sunim, jo nevaram zināt, vai dzīvnieks ir beigts, vai paredzēt, no kuras vietas tas pēkšņi var pielēkt kājās un uzbrukt, un tad sākas cīņa uz dzīvību un nāvi.” Mednieki zina, cik bīstams var būt mežakuilis pat tad, ja suns neiet mednieka pavadā. Par to liecina arī VMD statistika – pēdējo 12 gadu laikā vismaz desmit medību dalībnieki guvuši nopietnus ievainojumus tieši no ievainotas mežacūkas.
Mednieku kluba “Lēdurga” vadītājs Aigars Legzdiņš piebilst, ka šādi nosacījumi tikai vedina tos neievērot. “Ja būs ievainota liela mežacūka, tad, ejot tās tuvumā, suni saitē neturēšu, tas tiešām ir bīstami. Ne suns var izvairīties, ne es.”
Lēdurdznieki arī kopumā VMD rīkojumā neredzot loģiku. “Tad jau vajadzēja visiem aizliegt iet mežā – mežstrādniekiem ar tehniku, ogotājiem, sēņotājiem, taču tagad izrādās, ka vienīgie bīstamie ir mednieki un viņu suņi.” A. Legzdiņš spriež, ka viņu klubam bez dzinējmedībām būs grūti regulēt gan lielo pārnadžu skaitu, gan mežacūku populāciju. Kolektīvs cerot uz rīkojumā paredzēto atkāpi – ikreizēju atļauju rīkot medības ar dzinējiem gadījumos, ja konstatēti objektīvi apstākļi, piemēram, medījamo dzīvnieku postījumi lauksaimniecībai vai mežsaimniecībai. Jau tiekot gatavots iesniegums VMD un Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) atļaut rīkot medības ar dzinējiem, jo no valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” saņemta vēstule par dzīvnieku radītajiem postījumiem mežaudzēm “Lēdurgas” medību platībās.
Problēma nav suņos, bet saimniekos
VMD medību daļas vadītājs Valters Lūsis uzsver, ka šogad krietni samazināta teritorija, kurā aizliegtas medības ar dzinējiem un suņiem. Tie ir 19 pagasti, kam jākalpo par bufera zonu, lai pasargātu vēl sērgas neskartās platības. Galvenais arguments, kāpēc pārējās riska teritorijās dzinējmedībām dota zaļā gaisma, ir pieaugošie lielo pārnadžu postījumi mežsaimniecībai. “Ar mežacūkām Āfrikas cūku mēris jau tiks ātrāk galā nekā mednieki,” piebilst V. Lūsis.
Riska zonās, kurās medības ar dzinējiem vai traucēšanu ir atļautas, jāievēro nosacījumi – medību vadītājam jānodrošina PVD noteikto medību higiēnas prasību ievērošana un izpilde, kā arī trīs darba dienas pirms medībām tās jāpiesaka virsmežniecībā.
PVD preventīvajās pārbaudēs Dienvidlatgalē jau ir konstatējis higiēnas prasību pārkāpumus – medījuma pirmapstrāde un uzglabāšana netika veikta medību mājā vai tam piemērotā telpā. Par šā noteikuma neievērošanu kolektīvi no VMD jau saņēmuši medību atteikumu, informē medību daļas vadītājs.
Medību šķirnes suņi vairāk cieš savu saimnieku dēļ, norāda V. Lūsis. “Mednieki rada riskus, piemēram, no medībām inficētajos rajonos dodoties otrā dienā pie kolēģiem, kuru medību platībās infekcija nav konstatēta, un pa ceļam savam sunītim paņem līdzi pagrauzt mežacūkas kāju, taču tai vēl nav zināmi analīžu rezultāti,” iespējamo ĀCM izpatīšanas ceļu apraksta V. Lūsis. Tagad ceļotājiem jāielāgo, ka medību suņu izmantošana ĀCM brīvajās platībās atļauta ne ātrāk kā piecas dienas pēc to izmantošanas sērgas skartajās teritorijās.
Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
